Ziņas

Rail Baltica atkal pietrūkst miljardi. Ieiesim. Caurā spainī. Latvija var

Šī afēra neturpinās tāpēc, ka trūkst naudas. Tā turpinās tāpēc, ka trūkst kauna. Trīs līdz četri miljardi eiro. Skaitlis tik liels, ka tas vairs nesāp, jo cilvēka prāts tam nespēj pieskarties. Miljards nav nauda — tas ir miglas mākonis, aiz kura pazūd atbildība. Kad pietrūkst trīs eiro, cilvēks meklē kabatās. Kad pietrūkst trīs miljardi, cilvēks aizņemas “valsts vārdā” un jūtas cēls. Tā Rail Baltica ir kļuvusi nevis par infrastruktūras projektu, bet par morāles eksperimentu: cik ilgi sabiedrība piekritīs maksāt par solījumu, kas pats sevi ēd. Šī projekta būtība sen vairs nav sliedes, vilcieni vai savienojamība ar Eiropu. Tā būtība ir inerce. Reiz tika pateikts “jā”, un kopš tā brīža visi lēmumi ir tikai šī “jā” atbalss. Neviens vairs neuzdod jautājumu — vai tas ir vajadzīgs šādā apjomā, šādā tempā, šādā kvalitātē? Jautājums ir tikai viens: kur dabūt vēl naudu, lai varētu turpināt neteikt patiesību. Aizņemties vēlreiz. Tā ir mūsdienu politikas mantra. Aizņemties, jo apturēt nozīmētu atz...
Ierakstīt komentāru
Lasīt tālāk

Nākamā IQ un debilizācijas pārbaude.

Bailēm jauns iepakojums Kārtējais cēliens ir sācies. Skatuve jau pazīstama, dekorācijas nemainās: Indija, “iespējamais uzliesmojums”, sikspārņi, anonīmi eksperti, grafiki ar bultām uz augšu un vārds *nāve*, kas tiek mētāts kā reklāmas sauklis. Scenārijs tik nolietots, ka varētu to drukāt uz T-krekliem. Un tomēr — publika atkal sastingst. Aplausi baiļu formā. Baiļu mārketings vairs nav blakusprodukts. Tas ir galvenais produkts. Mēs dzīvojam laikmetā, kurā panika tiek ražota rūpnieciski, iepakota ar pseidozinātnes lenti un izplatīta kā sabiedrības drošības vārdā svētīta patiesība. Katrs “uzliesmojums” ir nevis fakts, bet piedāvājums. Nevis ziņa, bet tests. Tests — nevis veselībai, bet prātam. Jo cik reižu vēl var atkārtot vienu un to pašu rituālu, pirms kļūst skaidrs: runa nav par slimībām, bet par paklausību. Nevis par sikspārņiem, bet par cilvēka spēju atslēgt kritisko domāšanu pie pirmā dramatiskā virsraksta. Atkal jābaidās. Atkal jāseko. Atkal jāuzticas “avotiem”, kuru autoritāte bal...
Ierakstīt komentāru
Lasīt tālāk

Eiropas gāzes impotence

Eiropas Savienības dalībvalstis beidzot pieņēma lēmumu, kas ilgi tika vilcināts – no 2027. gada beigām tiks pilnībā aizliegts importēt Krievijas gāzi. Politiskā korektuma un "vienotības" vārdā šis solis tiek prezentēts kā stratēģisks un ilgtspējīgs. Tomēr realitāte ir daudz skarbāka. Mēs te vēl nedaudz iepirksim gāzi, tas nekas, ka mēs atbalstam Krievijas kara kasi. Līdz 2027. gadam ES plāno turpināt iepirkt lēto Krievijas gāzi, lai "nesabojātu ekonomiku" un nepārmaksātu par dārgāko ASV gāzi. Šeit atklājas šī lēmuma ironija – mēs formāli deklarējam enerģētisko neatkarību, bet praktiski turpinām atkarību no tās pašas Krievijas. Līdz ar to politiskie triumfi un ideoloģiskie izrādījumi par enerģētisko brīvību kļūst par tukšu retoriku. Šis kompromiss arī liek aizdomāties par Eiropas stratēģijas īstermiņa redzējumu. Ekonomiskais racionālisms šeit pārspēj principus: tiek izlaists brīdis, kad ES patiešām varētu ieviest patiesi neatkarīgus enerģijas risinājumus – ieguldīt a...
Ierakstīt komentāru
Lasīt tālāk

Rail Baltica zelta pālis konservēts

Šis nav stāsts par pāli. Par vēlmi pāli konservēt pālī. Par tādu summu, kāda kritiski vajag bērnu slimnīcai. Nē, labāk pālim. Šis ir stāsts par valsti, kas pati sev skatās acīs un izliekas neredzam. Par miljonu uzbūvēts dzelzceļa pālis — monumentāls nekas. Ne ceļš, ne kustība, ne nākotne. Tikai betons, kas iedzīts zemē ar svinīgu solījumu par rītdienu. Un tad — klusums. Izrādās, ka pālis nav vajadzīgs. Ka to nevar izmantot. Ka to vajag konservēt. Par vēl pusmiljonu. Absurdā teātra pirmais cēliens ir pabeigts. Šī nav kļūda. Kļūda būtu nejaušība. Šis ir mehānisms. Precīzs, eļļots, atkārtots. Nauda pārvēršas betonā, bet betons — klusumā. Dokumenti ir kārtībā, paraksti savās vietās, iepirkumi “likumīgi”. Un rezultāts? Nulle, kas maksā pusotru miljonu. Ieguvējs ir skaidrs. Būvnieks savu ir dabūjis. Afera lielā mērogā, bez maskām, bez kauna. Ar preses relīzi, nevis atvainošanos. Ar frāzi “projekta korekcijas”, nevis “mēs jūs apzadzām”. Un sabiedrība? Tā stāv peronā, kur vilciens nekad nepien...
Ierakstīt komentāru
Lasīt tālāk

Suņa sūda simbioze jeb 4S

Kas sadalās ātrāk – suņa sūds vai mūsu liekulība? Ir jautājums, ko civilizēts cilvēks uzdod reti, bet dzīvo ar to katru dienu Kas dabai nodara mazāku ļaunumu – suņa sūds, kas paliek turpat zālē, vai tas pats sūds, apglabāts plastmasas plēves maisiņā, ar rūpīgi sasietu mezglu, kā kapsula nākotnes arheologiem? Jautājums ir absurds. Bet absurds ir arī tas, ka mums tas vispār jāapspriež. Suņa sūds pats par sevi nav dabas katastrofa. Tas ir bioloģisks atkritums – neglīts, smirdīgs, bet sadalošs. Mikroorganismi to apēd, lietus izskalo, laiks izdara savu darbu. Dažu nedēļu laikā no tā paliek tikpat kā nekas. Daba ar šādiem “incidentiem” ir tikusi galā miljoniem gadu bez mūsu iejaukšanās, bez instrukcijām, bez sarkaniem uzrakstiem “SAVĀC SAVA SUŅA SŪDU”. Bet tad ienāk cilvēks ar savu morālo pārliecību un plastmasas maisiņu. Viņš noliecas, paņem sūdu, ieliek to plēvē, aizsien un sajūtas kā varonis. It kā tikko būtu izglābis planētu. Taču patiesībā viņš ir izdarījis ko citu: viņš ir paātrinājis ...
Ierakstīt komentāru
Lasīt tālāk

Domāt, ko runājam. Runāt, ko domājam

Es arvien vairāk domāju par vienu vienkāršu, bet neērti grūtu principu: lai tas, ko es runāju, sakristu ar to, kā es dzīvoju. Mēs visi protam skaisti runāt. Par vērtībām. Par patiesību. Par to, “kā vajadzētu”. Bet Seneka jau sen brīdināja — nav nekas tukšāks par vārdiem, kuriem neseko darbi. Ja valoda un dzīve iet katra savu ceļu, vārdi kļūst par dekorāciju, nevis patiesību. Runāt to, ko domājam, prasa drosmi. Domāt to, ko runājam, prasa godīgumu. Bet dzīvot saskaņā ar abiem — tas prasa disciplīnu. Un tieši tur viss klūp. Seneka neticēja skaistām frāzēm. Viņš ticēja raksturam. Viņš teiktu: **nerādi man, ko tu saki — parādi, kā tu dzīvo**. Jo mūsu valoda vienmēr agrāk vai vēlāk nodod mūs. Ja iekšā ir haoss, tas izlauzīsies vārdos. Ja iekšā ir miers, arī runa kļūs mierīga. Man liekas svarīgi atcerēties vēl ko: ne katra doma ir jāizrunā. Klusums nav vājums. Stoiķiem klusums bija spēks — spēja neļaut katrai emocijai kļūt par skaņu. Vārdiem ir svars, un jo mazāk mēs tos šķiežam, jo vairāk t...
Ierakstīt komentāru
Lasīt tālāk

Migrēna ar auru sievietēm

Migrēna sievietēm bieži tiek pieminēta gandrīz kā laikmeta simptoms — it kā tā būtu moderna kaite, kas radusies līdz ar viedtālruņiem, stresu un nepārtrauktu steigu. Taču šis priekšstats ir maldinošs. Migrēna nav jauna slimība. Jauns drīzāk ir veids, kā mēs uz to skatāmies, un sabiedrība, kurā sievietes ar migrēnu dzīvo. Vēsturiski migrēna ir aprakstīta jau antīkajos tekstos, taču sieviešu sāpes ilgstoši tika uztvertas ar skepsi vai romantizētas kā “nervozitāte”, “vājums” vai “pārlieka jūtība”. Šodien mēs zinām, ka migrēna ir neiroloģiska slimība, kas sievietes skar ievērojami biežāk nekā vīriešus, un tam ir bioloģiski iemesli — hormonu svārstības, īpaši estrogēns, ietekmē smadzeņu ķīmiju un nervu sistēmu. Taču bioloģija ir tikai daļa no stāsta. Migrēna sievietēm atklāj arī dziļāku spriedzi starp ķermeni un sabiedrības prasībām. Mūsdienu sieviete bieži dzīvo vairākos režīmos vienlaikus: profesionālajā, emocionālajā, rūpju, attiecību, pašrealizācijas. No viņas tiek gaidīta elastība, izt...
Ierakstīt komentāru
Lasīt tālāk