Pseido sankciju farss

Man šķiet, ka dzīvojam laikmetā, kurā realitāte pati sev raksta satīru, bet mēs to uztveram kā normālu politikas ritmu. Es skatos uz šiem sankciju lēmumiem un arvien vairāk jūtu, cik ļoti tie atgādina pseido–soļus: kustības, kas it kā virzās uz priekšu, bet īstenībā paliek tajā pašā punktā, tikai skaļāk un teatrālāk.

Eiropas Savienība pasludina mērķi izbeigt gāzes importu no Krievijas līdz 2027. gadam. Uz papīra tas izklausās kā apņēmības pilns žests – skaidra robeža, kurā politika nostājas pāri ekonomikai. Bet, kad es mēģinu to izjust no ikdienas cilvēka perspektīvas, mani nepamet jautājums: vai šāda sevis disciplinēšana nepārvēršas par sevis sodīšanu? Ja šī gāze pēkšņi tiktu nogriezta vienā elpas vilcienā, Eiropas ekonomikas pamati patiešām šūpotos – ne ideoloģijas, bet tīras fizikas dēļ. Dārgāki resursi var aizvietot lētākos, bet tikai uz īsu brīdi un par smagu cenu.

Un tad es skatos uz kara teātri. Uz absurdo scenogrāfiju, kurā viss šķiet tik haotisks un asiņains, bet vienlaikus – dīvainā kārtā – kritiskā infrastruktūra brīžiem paliek neskarta. Ne jau ideālistisku iemeslu dēļ, bet tāpēc, ka, šķiet, pat karš ievēro ekonomikas neuzrakstītos likumus. Es nevaru nebrīnīties: kā var būt, ka tilti krīt, bet vadi, caur kuriem plūst pasaules ekonomikas asinis, bieži paliek neskarti? Tā ir absurda loģika – tāda, kas vairāk līdzinās teātrim nekā skaidrai stratēģijai.

Tikmēr Eiropa šauj sev kājā, ierobežojot eksportu uz Krieviju. Es saprotu politisko simbolismu – žestu, kas saka “mēs nepiekrītam”. Bet ekonomikai simboli bieži vien nozīmē tikai aizslēgtas durvis. Un tad man rodas jautājums: kas attīstās vienā vai otrā valstī, ja imports tiek kavēts, pārorientēts vai apiets? Vai sankcijas vienmēr ir šķērslis, vai reizēm tās kļūst par negaidītu stimulu? Protams, ne tādā romantiskā nozīmē kā “sankcijas palīdz attīstībai”, bet drīzāk – tās piespiež meklēt citus ceļus, citus tirgus, citus partnerus. Arī tas ir absurds: mēģinot ierobežot, mēs reizēm veidojam pretēju efektu.

Un tā es sēžu, vērojot šo politisko koreogrāfiju. Tā ir kā deja, kurā katrs solis tiek pasludināts par varonīgu, pat ja tas ved atpakaļ. Varbūt tas ir modernās pasaules paradokss – mēs cīnāmies pret ļaunumu ar instrumentiem, kas reizēm vairāk ievaino mūs pašus, un saucam to par progresu.

Es nezinu, vai ir pareizāka atbilde. Bet es jūtu, ka vienā brīdī būtu jāpaskatās ne tikai uz lozungiem, bet uz sekām. Uz to, ko patiesībā zaudējam un ko patiesībā iegūstam. Jo, ja sankcijas pārvēršas par rituālu, nevis racionālu rīku, tad mēs nonākam tieši tur, kur sākām – tikai ar dārgāku gāzi, dziļāku plaisu un lielāku vilšanos.