KNAB impotence un sapuvušais režīms

Ir valstis, kuras lepojas ar savu caurspīdīgumu, un ir valstis, kur caurspīdīga laikam kļuvusi tikai robeža – tik caurspīdīga, ka pa to nemanāmi var aizslīdēt pat tonnām smagu vielu klātbūtne, kas citkārt triec pa sabiedrības pamatiem kā zibens pa ozolu. Taču, ja šāds zibens tiek palaists garām… laikam ozols ir bijis ļoti noguris, vai arī zibens padevīgi palidojis garām, lai netraucētu.

Un tad sākas skaistākais valsts aparāta balets – pārbaudes, protokoli, preses konferences, lēmumi par “nesaskatāmām pazīmēm”. Vieni saka, ka neko neredzēja, otri – ka redzēja, bet tā bija “rezolūcija”, trešie – ka redzēja tikai to, ko drīkstēja redzēt, bet pārējo nē, jo tāds esot uzdevums. Režīms kārtējo reizi pārspēlē pats sevi – kā teātris, kurā aktieri paši nezina, vai viņi ir traģēdijā vai komēdijā, tāpēc drošības pēc spēlē abas vienlaikus.

Bet, ja heroīna krava varēja aizslīdēt nemanīta, tad loģika liek secināt – nevis kāds pieļāva kļūdu, bet gan sasniedzis perfektu kompetenci. Jo ideāla loģistika ir tāda, kuru neviens nepamana. Turklāt, ja neviens nav vainīgs, tas nozīmē, ka visi ir darījuši tieši to, kas jādara. Savā ziņā tā jau ir augstākā valsts aparāta sasniegtā nirvāna – atbildība, kas izkliedējas tukšumā, kā dūmi, kuri aizpeld pāri robežai bez deklarācijas un pavaddokumentiem.

Varbūt te slēpjas mūsu laikmeta jaunā filozofija:

Ja krava nav redzama, tad tā nepastāv. Ja tā nepastāv, nav arī vainīgo. Ja nav vainīgo, ir pilnīga kārtība.

Un režīms, kā jau režīms, turpina dzīvot savā mierpilnajā paradoksu dārzā, kur prožektori spīd spoži, bet ēnas vienmēr ir tieši tur, kur tās visvairāk vajag. Formāli viss ir teicami. Praktiski – arī. Un kas par to visu atbild?
Saskaņā ar dokumentiem – neviens.
Saskaņā ar loģiku – kāds noteikti.
Saskaņā ar ironiju – pati sistēma, kura savā stingrībā izrādās tik mīksta kā vasks.

Bet vasks, kā zināms, labi tur formu… līdz brīdim, kad kļūst karsti.