... iemetiet kaut vienu no saviem krājumiem "mazo māsu" naudas vācelītē, katrs penijs būs labs, ticiet man, drošāka noguldījuma nav. Atcerieties, ko es rakstīju kādā no šīs grāmatas iepriekšējām lappusēm, - ko jūs paturat sev, to zaudējat, ko atdodat citiem, to saglabājat un uz visiem laikiem. Bez tam jums nav tiesību paturēt šo naudu, tā nepieder jums, nauda nepieder nevienam uz zemes. Visa nauda pieder velnam, kas dienu un nakti sēž pie letes aiz saviem zelta maisiem, uzpirkdams cilvēku dvēseles. Nepaturiet pārāk ilgi netīro monētu, ko viņš iespiedis jums saujā, tieciet no tās vaļā, cik ātri vien iespējams, citādi nolādētais metāls drīz sadedzinās pirkstus, iesūksies asinīs, sitīs acis ar aklumu, saindēs domas un nocietinās sirdi. Lieciet to drīzāk "mazo māsu" vācelītē vai vispār iesviediet to draņķi tuvākajā notekā, tur tai īstā vieta! Kāda jēga krāt naudu, ja drīz jums to tāpat atņems? Nāvei ir otra atsēga no jūsu seifa.
Dievi pārdevas visas lietas par godīgu cenu, teicis kāds vecs dzejnieks. Viņš būtu varējis vēl piebilst, ka tieši vislabāko dievi atdeva vislētāk. Visu,kas mums paīstam derīgs, mēs varam nopirkt par mazumiņu naudas, vienīgi nevajadzīgākais pērkams par augstu cenu. Visu, kas patiesi daiļš, nemaz nepārdod, to nemirstīgie dievi dod mums kā dāvanu. Mums ļauts noskatīties saules lēktos un rietos, mākoņu slīdēšanā pa debesīm, mežos un laukos, jūras varenībā, visā, nemaksājot par to ne peniju. Putni dzied mums par velti, un lauku puķes mēs, garām ejot, varam saplūkt ceļmalā. Nav jāmaksā par ieeju Nakts zvaigžņu gaismas zālē. Nabaga vīrs guļ labāk par bagāto. Vienkārši ēdieni var ilgāku laiku garšot labāk nekā ēdieni no Rica. Pieticība un dvēseles miers zeļ mazā lauku mājiņā, nevis pilsētu staltajās pilīs. Nedaudz draugu, nedaudz grāmatu, patiešām ļoti nedaudz, un vēl suns ir viss, kas cilvēkam ir vajadzīgs, kamēr viņš nav pazaudējis pats sevi. Bet jums jādzīvo laukos. Pirmo pilsētu iecerēja velns, tāpēc jau dieviem iegribējās sagraut Bābeles torni.. /A. Munte/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru