Passion Brains

Iedomājieties brīdi, kad stāvat nakts klusumā un skatāties debesīs. Zvaigznes, planētas, putekļi un tumsa – viss šķiet atsevišķs, taču pietiek ar vienu dziļu elpu, lai sajūtu, ka tas viss ir tikai viena nepārtraukta plūsma. Nevis daudzi gabali, bet viens vienīgs audekls, kurā katra šķiedra ir saistīta ar nākamo. Šī sajūta – viss ir viens – nav tikai dzejnieku vīzija. Tā ir pamata patiesība, kas caurauž visu, ko mēs saucam par realitāti. Tomēr cilvēks ir radījis to, kas šķiet pretējs šai vienotībai. Viņš ir sadalījis to, kas nedalāms. Kāpēc mēs to darām? Varbūt tāpēc, ka cilvēka prāts ir kā trausla prizma, kas lauž gaismu. Viens balts stars iekrīt tajā un izplūst simtiem krāsu. Tāpat arī vienotā esamība nonāk mūsu apziņā un sadalās tūkstošos formu, vārdu, ceļu un sistēmu. Mēs sākam runāt par “pareizo” veidu, kā to saprast, un “nepareizo”. Mēs veidojam robežas tur, kur tās dabā nepastāv. Viena un tā pati pieredze – dzīves brīnums, mīlestības spēks, ciešanu dziļums – kļūst par dažādām sko...

 

Ak, Itālija... Zeme, kur pat zagļi ir poēti. Pagājušajā nedēļā (precīzāk – naktī no svētdienas uz pirmdienu) četri maskās tērpti džeki ielauzās Manjāni-Rokas fonda villā netālu no Parmas un aiznesa līdzi trīs mazus, bet ļoti garšīgus mākslas gabaliņus: Renoir’a “Zivis”, Cézanne’a “Klusā daba ar ķiršiem” un Matisse’a “Odaliska terasē”. Un tagad nopietni – es apbrīnoju šos tipus. Nevis par to, ka viņi nozaga (jo likums ir likums un māksla pieder visiem), bet par to, cik izdomas pilni un eleganti viņi to izdarīja. Pirmkārt – viņi neizvēlējās kaut kādu lētu popmākslu vai mūsdienu instalāciju ar neonrozā flamingo. Nē. Viņi gāja tieši pēc franču impresieonistu un postimpresieonistu smukumiem. Renoir’a zivis, kas izskatās tik apetītlīgas, ka gribas tās apēst ar maizi. Cézanne’a ķirši – tik sulīgi, ka droši vien zagļi pa ceļam paši kādu apēda. Un Matisse’a odaliska terasē – sieviete, kas izskatās pēc tādas, kura zina, kā pavadīt saulainu pēcpusdienu ar vīnu rokā. Otrkārt – viņi strādāja ātri. ...

Mūsu karaļvalsts ir pieņēmusi lēmumu. Nevis klusi, nevis kaunīgi – nē, ar triumfējošu skanējumu preses konferencēs un karogiem, kas plīvo kā asinīs samērcēti. Pieci procenti no visa budžeta. Pieci procenti no katras nodokļu maksātāja sviedru lāses. Pieci procenti no nākotnes. Un viss – “aizsardzībai”.  Cik eleganti. Cik orveliski. Jo “aizsardzība” ir tas maģiskais vārds, kas pārvērš naudu par svētumu. Tas pats vārds, kas liek mums klusēt, kad skolas paliek bez krītiņiem, bet kazarmas – ar jaunām bruņām. Tas pats vārds, kas liek ārstiem stāvēt rindā pie valsts kases, bet ģenerāļi jau rēķina, cik miljonu vēl jāpiešķir, lai “mēs būtu droši”. Droši no kā? No iedomāta ienaidnieka? No pašu bailēm? Vai vienkārši no saprāta? Filozofiski raugoties, valsts ir vienošanās. Hobss to sauca par Leviatānu – briesmoni, kas aizsargā mūs no “visu karš pret visiem”. Bet mūsu Leviatāns ir kļuvis par kanibālu. Tas ēd pats sevi. Tas ņem no bērniem mācību grāmatas, no veciem cilvēkiem medikamentus, no sli...

Ceturtdien Saeimas deputāti, kā īsti demokrātijas sargi, galīgajā lasījumā pieņēma Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) rosinātos grozījumus. Rudenī, 15. Saeimas vēlēšanās, balsis skaitīs manuāli. Ar rokām. Pa vienai papīra lapiņai. Kamēr pārējā civilizētā pasaule (un pat daļa trešās) jau sen izmanto skenerus, blokķēdes, AI pārbaudes un vismaz svītrkodus, mēs Latvijā izvēlamies īsto ceļu – atpakaļ pie cilvēka rokas, zīmuļa un nakts maiņas. Tas ir mūsu izrāviens. Patiešām. Iedomājieties: mēs dzīvojam laikmetā, kur Smart-ID ļauj balsot no dīvāna, sejas atpazīšanas kameras atpazīst tevi ātrāk nekā tavs dzīvesbiedrs, bet balsu skaitīšanai uzticamies... cilvēka acīm un pirkstiem, kas noguruši pēc astoņām stundām iecirkņa krēslā. Tas nav tehnoloģiju noraidījums. Tas ir filozofisks statements. Mēs pasludinām: cilvēks ir pārāks par mašīnu, vismaz tad, kad runa ir par varas sadali. Mašīnas var kļūdīties? Jā. Bet cilvēki – nekad. Vai vismaz kļūdas būs mūsu pašu, latviskās, ar siltu cilvēcisku pies...

Kādu dienu – varbūt pēc desmit, varbūt pēc piecdesmit gadiem – pasaulei pietrūks viltus un melu. Tad kāds kluss novembris vai marts kļūs par dienu, kad cilvēki noliks ziedus nevis pie nezināmu karu pieminekļiem, bet pie vienkāršiem krustiem ar vārdiem: “Viņš ticēja. Viņu nogalināja.” Vai arī: “Viņa bija vesela. Viņai teica – tas ir droši.” Tā būs Vakcinācijas terora piemiņas diena. Nevis oficiāla, nevis ar valsts karogiem un runām, bet dzīva, asiņojoša, kā rēta, kas beidzot vairs netiek slēpta zem grimiem. Jo cik likteņu ir salauzti? Cik veselības – nevis zaudētas, bet apzināti, sistemātiski, ar smaidu uz lūpām iznīcinātas? Mēs redzējām to pašu, ko redzēja padomju deportāciju upuri: cilvēkus, kurus izveda nevis ar ložmetējiem, bet ar šļircēm un meliem. Sibīrija vismaz bija godīga savā brutalitātē – tu zināji, ka tevi izsūta, lai nomirtu. Tev vismaz palika gods mirt kā cilvēkam, nevis kā eksperimenta pelei. Bet šoreiz terors bija maigāks, modernāks, cilvēcīgāks. Tas nāca ar baltu halātu...