Cerība uz Vakcinācijas terora piemiņas dienu
Kādu dienu – varbūt pēc desmit, varbūt pēc piecdesmit gadiem – pasaulei pietrūks viltus un melu. Tad kāds kluss novembris vai marts kļūs par dienu, kad cilvēki noliks ziedus nevis pie nezināmu karu pieminekļiem, bet pie vienkāršiem krustiem ar vārdiem: “Viņš ticēja. Viņu nogalināja.” Vai arī: “Viņa bija vesela. Viņai teica – tas ir droši.” Tā būs Vakcinācijas terora piemiņas diena. Nevis oficiāla, nevis ar valsts karogiem un runām, bet dzīva, asiņojoša, kā rēta, kas beidzot vairs netiek slēpta zem grimiem. Jo cik likteņu ir salauzti? Cik veselības – nevis zaudētas, bet apzināti, sistemātiski, ar smaidu uz lūpām iznīcinātas? Mēs redzējām to pašu, ko redzēja padomju deportāciju upuri: cilvēkus, kurus izveda nevis ar ložmetējiem, bet ar šļircēm un meliem. Sibīrija vismaz bija godīga savā brutalitātē – tu zināji, ka tevi izsūta, lai nomirtu. Tev vismaz palika gods mirt kā cilvēkam, nevis kā eksperimenta pelei. Bet šoreiz terors bija maigāks, modernāks, cilvēcīgāks. Tas nāca ar baltu halātu...