Ziņas

Emociju vara un tās izzušana: filozofiskas pārdomas par ignorēšanu

Emocijas ir kā viesuļvētra: tās nāk negaidīti, satricina prātu un ķermeni, liek mums justies dzīviem vai izpostītiem. Taču dziļākā līmenī tās ir tikai enerģijas viļņi – spēcīgi, bet ne mūžīgi. Filozofiskā tradīcija no senās Grieķijas līdz mūsdienu Austrumu gudrībai atkārtoti atklāj vienu un to pašu paradoksu: emocijas pārstāj mūs ietekmēt tieši tad, kad mēs tās ignorējam. Nevis cīnāmies pret tām, nevis apspiežam vai analizējam, bet vienkārši ļaujam tām būt – un nepiedalāmies. Tad tās zaudē spēku. Kāpēc tā notiek? Un ko tas nozīmē cilvēka brīvībai? Stoicisms, šī senā romiešu un grieķu filozofijas straume, to formulēja ar neparastu skaidrību. Epiktēts mācīja: „Nav svarīgi, kas notiek ar tevi, bet kā tu to vērtē.” Emocija nav ārēja realitāte – tā ir mūsu spriedums par to, kas notiek. Dusmas nav pats notikums; tās ir mūsu doma „tas ir netaisnīgi”. Ja mēs šo spriedumu neapstiprinām – ja mēs to ignorējam, neiesaistāmies tajā –, spriedums zaudē pamatu. Tas kļūst par tukšu vēju, kas aizpūš tāl...
Ierakstīt komentāru
Lasīt tālāk

Manāmā valsts laupīšana. IPO.

Attēls
Tas notiek klusi, civilizēti un pilnīgi legāli. Vairs nav vajadzīgs rupjš 90. gadu modelis, kad valsts aktīvus sadalīja draugiem vai ārzemniekiem ar acīmredzamu korupciju. Tagad ir jauna, glīta formula – IPO (Initial Public Offering). Valsts uzņēmumu pamazām izlaiž biržā, un kontrole pār svarīgām nozarēm pāriet privātās rokās, bet neviens nevar teikt, ka tas bija nelikumīgi. Skatieties, kas notiek tieši tagad ar LAU Infra Grupu (agrāko Latvijas autoceļu uzturētāju). Vēl nesen tas bija 100 % valsts īpašums. Tagad valdība ar lepnumu runā par “nākamo soli uz IPO” – pirmo valsts kapitālsabiedrību biržā. Solās piesaistīt investīcijas, uzlabot efektivitāti un dot iespēju “ikvienam piedalīties”. Tieši tāpat kā pirms daudziem gadiem notika ar Latvijas Gāzi. No pilnīga valsts īpašuma tas pakāpeniski kļuva par pilnīgi privātu uzņēmumu, kuru šodien faktiski kontrolē Rietumu banka un tās partneri caur akcijām un vadības struktūrām. Kā tas darbojas praksē? Ļoti vienkārši un skarbi efektīvi: 1. Sāku...
Ierakstīt komentāru
Lasīt tālāk

Dev notes 16.4.26 HNSW

Nekad dzīvē nebiju iedomājies, ka tik īsā laikā būšu uzbūvējis savu pilnvērtīgu semantisko meklētāju ar HNSW, Google LLM, embeddings, reāllaika balss ģenerāciju un dzīvu datu plūsmu Pirms pusgada es biju pilnīgi citā pasaulē. Es dziļi urbos Next.js frontendā, cīnījos ar sarežģītām RAG plūsmām, animēju lietotāja saskarnes ar GSAP un Framer Motion, integrēju dažādus AI API un brīžiem likās, ka galva tūlīt pārsprāgs no tik daudzām jaunām tehnoloģijām vienlaikus. Es biju “tikai” frontend + AI entuziasts – rakstīju promptus, veidoju skaistas, dzīvīgas lietotnes un domāju, ka īstā vektoru meklēšanas loģika, indeksēšana un zemā līmeņa AI infrastruktūra ir kaut kas, ko dara tikai backend inženieri vai datu zinātnieki lielās kompānijās. Un tad viss mainījās. Pusgada laikā es no nulles nonācu līdz tam, ka man ir pilnībā pašbūvēts, ātrs un precīzs AI risinājums, kas apvieno Google embeddings, HNSW algoritmu, Gemini LLM, reāllaika balss ģenerāciju un dzīvu, reāllaika datu plūsmu starp frontend un ...
Ierakstīt komentāru
Lasīt tālāk

Aizliegums komercpārvadājumos izmantot līzinga automašīnas.

Atkal. Atkal Latvija pierāda, ka tā ir maza, bet ne tāpēc, ka teritorija. Tā ir maza domāšanā. Mazspējīga rīkoties kā pieaugusi valsts 21. gadsimtā. Kā vārdā? Uzņēmuma Bolt kopbraukšanas biznesa vadītāja Latvijā intervijā atklāti pateica to, ko visi jau sen saprot, bet neviens neuzdrošinās izrunāt skaļi: lielākā sāpe ir aizliegums komercpārvadājumos izmantot līzinga automašīnas . Igaunijā un Lietuvā tādu idiotismu nav. Tur cilvēki var strādāt, pelnīt, attīstīt pakalpojumu. Latvijā – nevar. Jo kāds birokrāts ar zelta zīmuli un tukšu galvu reizē nolemis, ka līzings ir “pārāk riskants”.  Iedomājieties absurda teātri. Tu vari līzingā ņemt traktoru, lai artu zemi. Vari līzingā ņemt datoru, lai rakstītu programmas. Vari līzingā ņemt pat tējkannu, lai vārītu ūdeni birojā. Bet automašīnu, ar kuru pārvadā cilvēkus un pelni naudu? Nē. Tas ir “komercpārvadājums”. Tur jābūt “īpašumam”. Kā 19. gadsimtā. Kā padomju laikos, kad viss piederēja valstij un privātais bija aizdomīgs. Šī nav tikai tran...
Ierakstīt komentāru
Lasīt tālāk

Viss ir Viens

Iedomājieties brīdi, kad stāvat nakts klusumā un skatāties debesīs. Zvaigznes, planētas, putekļi un tumsa – viss šķiet atsevišķs, taču pietiek ar vienu dziļu elpu, lai sajūtu, ka tas viss ir tikai viena nepārtraukta plūsma. Nevis daudzi gabali, bet viens vienīgs audekls, kurā katra šķiedra ir saistīta ar nākamo. Šī sajūta – viss ir viens – nav tikai dzejnieku vīzija. Tā ir pamata patiesība, kas caurauž visu, ko mēs saucam par realitāti. Tomēr cilvēks ir radījis to, kas šķiet pretējs šai vienotībai. Viņš ir sadalījis to, kas nedalāms. Kāpēc mēs to darām? Varbūt tāpēc, ka cilvēka prāts ir kā trausla prizma, kas lauž gaismu. Viens balts stars iekrīt tajā un izplūst simtiem krāsu. Tāpat arī vienotā esamība nonāk mūsu apziņā un sadalās tūkstošos formu, vārdu, ceļu un sistēmu. Mēs sākam runāt par “pareizo” veidu, kā to saprast, un “nepareizo”. Mēs veidojam robežas tur, kur tās dabā nepastāv. Viena un tā pati pieredze – dzīves brīnums, mīlestības spēks, ciešanu dziļums – kļūst par dažādām sko...
Ierakstīt komentāru
Lasīt tālāk

Atmet iemācīto

Attēls
 
Ierakstīt komentāru
Lasīt tālāk

Apbrīnojamā zādzība

Attēls
Ak, Itālija... Zeme, kur pat zagļi ir poēti. Pagājušajā nedēļā (precīzāk – naktī no svētdienas uz pirmdienu) četri maskās tērpti džeki ielauzās Manjāni-Rokas fonda villā netālu no Parmas un aiznesa līdzi trīs mazus, bet ļoti garšīgus mākslas gabaliņus: Renoir’a “Zivis”, Cézanne’a “Klusā daba ar ķiršiem” un Matisse’a “Odaliska terasē”. Un tagad nopietni – es apbrīnoju šos tipus. Nevis par to, ka viņi nozaga (jo likums ir likums un māksla pieder visiem), bet par to, cik izdomas pilni un eleganti viņi to izdarīja. Pirmkārt – viņi neizvēlējās kaut kādu lētu popmākslu vai mūsdienu instalāciju ar neonrozā flamingo. Nē. Viņi gāja tieši pēc franču impresieonistu un postimpresieonistu smukumiem. Renoir’a zivis, kas izskatās tik apetītlīgas, ka gribas tās apēst ar maizi. Cézanne’a ķirši – tik sulīgi, ka droši vien zagļi pa ceļam paši kādu apēda. Un Matisse’a odaliska terasē – sieviete, kas izskatās pēc tādas, kura zina, kā pavadīt saulainu pēcpusdienu ar vīnu rokā. Otrkārt – viņi strādāja ātri. ...
Ierakstīt komentāru
Lasīt tālāk