Ziņas

Lielais Brālis sāk ar klases zvanu

Attēls
Saeima ceturtdien pieņēma grozījumus Izglītības likumā: no 1. līdz 9. klasei mobilie tālruņi skolās aizliegti. Iepriekš tas attiecās tikai līdz 6. klasei. Tagad robeža pārcelta. Oficiālais arguments – drošība, koncentrēšanās, vienlīdzība. Patiesais mehānisms ir vienkāršāks: agrīna pakļaušana. Orvels to sauca par 1984. gadu. Mēs to saucam par ikdienu. Lielais Brālis neuzbrūk ar tankiem. Viņš sāk ar noteikumu, kas šķiet saprātīgs. Pirmkārt – bērniem. Bērni ir mazākie, vājākie, visvieglāk apstrādājami. Viņiem vēl nav juridisko tiesību, vēl nav politiskās balss. Tieši tāpēc viņi kļūst par pirmo ķieģeli. Katrs aizliegums ir ķieģelis. Pink Floyd to dziedāja jau 1979. gadā: „We don’t need no education… All in all it’s just another brick in the wall.” Skola, kas aizliedz telefonu, nevis māca domāt, bet māca paklausīt. Telefons nav tikai ierīce. Tas ir personīgais logs uz pasauli – uz vecākiem, uz draugiem, uz alternatīvu informāciju. Kad to atņem, tu mācies, ka tava griba nav svarīga. Ka ārējā...
Ierakstīt komentāru
Lasīt tālāk

Rail Baltic naudas caurais maiss

Attēls
Filozofiskais Sarkasms: Pārdomas par Rail Baltica un valdības izlikšanās mākslu. Ah, nauda – tas mūžīgais filozofiskais mīklas gabals, kas plūst kā upe caur pirkstiem, bet nekad nepaliek rokās. Senie grieķi, piemēram, Sokrats, mācīja, ka patiesa bagātība slēpjas zināšanās, nevis zeltā, bet mūsu laikmetā, šķiet, zināšanas ir tikai instruments, lai izšķērdētu to zeltu ar lielāku entuziasmu. Iedomājieties: nauda kā cauraiss maiss, kurā ielej miljardus, bet ārā izplūst tikai tukši solījumi un betona stabi, kas stāv kā vientuļi filozofi Daugavas krastā, gaidot savu eksistenciālo krīzi. Un te nu mēs esam, 2026. gadā, kad Rail Baltica projekts – tas grandiozais Eiropas sapnis par ātrgaitas dzelzceļu – kļuvis par perfektu metaforu šai absurda teātra izrādei. Filozofiski runājot, Rail Baltica ir kā Sisifa akmens: mēs to velkam augšup pa kalnu, bet tas vienmēr noripo atpakaļ, pa ceļam paņemot līdzi mūsu nodokļu maksātāju eiro. Sākotnēji solītās izmaksas? Kaut kādi nieka miljardi. Bet tagad? Eiro...
Ierakstīt komentāru
Lasīt tālāk

Loto: Valsts svētīta ilūzija un cilvēka vājuma spogulis

Attēls
Mūsdienu sabiedrībā azartspēles tiek iedalītas "labajās" un "sliktajās", it kā cilvēka tieksme pēc ātras bagātības būtu atkarīga no institūcijas, kas to piedāvā. Loto – tas ir valsts apstiprināts sapnis, iesaiņots glancētā papīrā ar nacionālo emblēmu. Bet aiz šīs fasādes slēpjas tā pati primitīvā azartspēle, kas cilvēku dzinusi postā gadsimtiem ilgi. Filozofiski raugoties, loto nav nekas cits kā valsts sankcionēta ilūzija, kas atklāj cilvēka vājumu, hipokrīziju un sistēmas absurdumu. Tas ir skarbais atgādinājums, ka cilvēks ir vergs savām vēlmēm, bet valsts – prasmīgs šo vēlmju ekspluatētājs. Sāksim ar pamatu: loto ir azartspēle. Pilnībā un bez izņēmumiem. Tā balstās uz nejaušību, cerību uz laimi un risku zaudēt naudu par labu sistēmai, kas garantē peļņu tikai tās uzturētājiem. Cilvēks pērk biļeti, sapņojot par miljoniem, bet statistika smejas sejā – iespēja laimēt ir tik niecīga, ka tā robežojas ar absurdu. Tas ir kā mest kauliņu bezgalīgā tukšumā, cerot, ka Visums...
Ierakstīt komentāru
Lasīt tālāk

USOIL WTF - Naftas cenas lēciens: kurš gūst labumu?

Attēls
( USOIL M TF ) Pēdējo nedēļu laikā naftas cenas ir piedzīvojušas ievērojamu kāpumu. Šāds “lēciens” reti notiek vienkārši dabisku tirgus svārstību dēļ – bieži tas ir mākslīgas eskalācijas rezultāts, kurā politikas, ieroču rūpniecības un naftas lobiji gūst savas priekšrocības. Primārais ieguvējs, protams, ir naftas kompānijas . Augstākas cenas nozīmē lielākus ieņēmumus, kas ļauj kompānijām ne tikai uzkrāt peļņu, bet arī investēt jaunās ieguves platformās vai spekulēt finanšu tirgos. Savukārt ieroču rūpniecība bieži vien cieši seko enerģētikas politikai: nestabilitāte reģionos, kur piegādes tiek apdraudētas, rada lielāku pieprasījumu pēc aizsardzības un militārās tehnikas. Mākslīgi uzturēta krīze var būt tieši viņu “tirgus”. Tomēr šī naftas cenu kāpuma cena tiek maksāta vienkāršajiem patērētājiem . Degvielas rēķini, transporta izmaksas un pat pārtikas cenas pieaug, jo loģistika kļūst dārgāka. Tāpat ekonomiskie triecieni bieži vien saasina sociālās spriedzes, kuras politiski ietekmē val...
Ierakstīt komentāru
Lasīt tālāk

Nav lielu problēmu, tikai mazi cilvēki.

Dzīvē mēs sastopamies ar teicienu: nav lielu problēmu, ir tikai mazi cilvēki. Tas var šķist skarbs vai pat netaisnīgs, tomēr šajā domā ir dziļa filozofiska atziņa par cilvēka attieksmi pret pasauli. Problēmas pašas par sevi nav nedz lielas, nedz mazas — tās kļūst tādas mūsu apziņā. Tās aug vai sarūk līdz ar mūsu drosmi, raksturu un spēju skatīties pāri savām bailēm. Mazdūšība nav vienkārši bailes. Bailes ir cilvēciskas, tās piedzīvo ikviens. Mazdūšība sākas tajā brīdī, kad cilvēks ļauj bailēm noteikt savu rīcību, kad viņš atkāpjas vēl pirms mēģinājuma, kad viņš pārliecina sevi, ka kaut kas nav iespējams tikai tāpēc, ka tas šķiet grūti. Tad problēma kļūst milzīga nevis savas būtības dēļ, bet tāpēc, ka cilvēks pats kļūst mazāks par to. Vēsturē un ikdienas dzīvē redzams, ka viena un tā pati situācija dažiem cilvēkiem kļūst par nepārvaramu šķērsli, bet citiem — par iespēju augt. Atšķirība nav pašā situācijā, bet cilvēka iekšējā stājā. Cilvēks ar plašu dvēseli spēj redzēt tālāk par brīdi, p...
Ierakstīt komentāru
Lasīt tālāk

Smirdīgais hobijs

Ir viena lieta, ko es patiesi nespēju līdz galam saprast. Cilvēce spēj nosūtīt zondes uz citām planētām, operēt sirdi ar robotiem un izveidot mākslīgo intelektu. Bet tajā pašā laikā miljoni cilvēku katru dienu apzināti maksā naudu, lai sabojātu paši savu veselību. Tiešām – maksā. Cilvēks ieiet veikalā, izvelk maku, samaksā par nelielu kastīti ar smirdīgiem papīra rullīšiem, kuru galvenā funkcija ir radīt dūmus, ko pēc tam vilkt plaušās. Nevis nejauši. Nevis piespiedu kārtā. Bet brīvprātīgi un ar kaut kādu dīvainu baudas elementu. Un tad sākas pats rituāls. Cilvēks aizdedzina šo mazo ķīmisko eksperimentu, ievilk dūmus, un ar nopietnu sejas izteiksmi it kā izbauda procesu, kura vienīgais reālais rezultāts ir nikotīna atkarība, sabojātas plaušas un aromāts, kas atgādina vecu pelnu trauku. Visironiskākais ir tas, ka cilvēks pats to visu apmaksā. Tas ir gandrīz filozofiski skaisti savā absurditātē: maksāt par to, lai organisms lēnām degradētu. Maksāt par to, lai elpošanas sistēma pārvērstos...
3 komentāri
Lasīt tālāk

Dzīvot, nezinot temperatūru

Ir savādi, cik bieži mēs sākam savu dienu ar skaitli. Pirms paskatāmies debesīs, pirms sajūtam gaisu uz ādas, mēs apskatām lietotni un redzam: 12°C, 18°C, -3°C. Skaitlis, kas it kā pasaka visu par pasauli aiz loga. Un tomēr – tas nepasaka gandrīz neko. Reizēm man gribas dzīvot, nezinot, kāda ir temperatūra ārā. Ne tāpēc, ka skaitļi būtu nepareizi, bet tāpēc, ka tie aizstāj pieredzi. Kad mēs zinām temperatūru, mēs jau iepriekš izdomājam, kā jutīsimies. Ja ir +5°C, mēs gaidām aukstumu. Ja ir +25°C, mēs gaidām siltumu. Skaitlis kļūst par filtru starp mums un pasauli. Bet pasaule pati par sevi nav skaitlis. Tā ir vējš, kas pēkšņi ieķeras jakas piedurknē. Tā ir saule, kas uz mirkli uzsilda seju. Tā ir mitra gaisa smarža pēc lietus. Temperatūra ir mērījums, bet dzīve – sajūta. Kad mēs nezinām temperatūru, mēs kļūstam uzmanīgāki. Mēs atveram logu un klausāmies. Mēs skatāmies, kā kustas koku zari. Mēs uz mirkli apstājamies, lai sajustu, vai rīts ir ass un dzestrs, vai mīksts un silts. Pasaule ...
Ierakstīt komentāru
Lasīt tālāk