Ziņas

Diena un nakts Next js

Attēls
Sen sāku veidot projektus ar Next.js, sākumā viss šķita vienkārši — maršrutēšana strādā, SSR/ISR darbojas, komponentes kārtīgi strukturētas. Balts fons, tumšs teksts, klasiskais “enterprise” izskats. It kā viss pareizi. Bet kaut kas pietrūka. Vienā brīdī, testējot aplikāciju vēlu vakarā, ekrāns šķita pārāk spilgts. Acis ātri nogura. Tajā brīdī kļuva skaidrs — ja mēs paši jūtam diskomfortu, lietotāji to jutīs vēl vairāk. Un tieši tur sākās doma par diena/nakts režīmu. Sākumā tas likās kā kosmētisks uzlabojums. “Mazs slēdzītis headerī.” Bet, tiklīdz sākām to ieviest, atklājās, ka tas nav tikai dizaina jautājums — tas ir arhitektūras jautājums. Lai tumšais režīms strādātu pareizi, nācās pārskatīt visu krāsu sistēmu. Vairs nevarēja komponentē ierakstīt #ffffff vai #000000 . Parādījās CSS mainīgie, centralizēta tēmu konfigurācija, loģiska dizaina sistēma. Krāsas kļuva par semantiskiem tokeniem — --color-background , --color-surface , --color-text-primary . Kods kļuva tīrāks. Strukturētāks....
Ierakstīt komentāru
Lasīt tālāk

Olimpiskais smirdīgais cilvēknaids no režīma TV

Es neskatos vairs šīs sporta pārraides. Ne kamaniņu sportu, ne biatlonu. Ne tāpēc, ka man nepatiktu, kā cilvēks ar pārcilvēcīgu mieru šauj mērķī pēc tam, kad ir noslēpojis pusmežu, vai kā kāds ar galvu pa priekšu traucas lejup pa ledus reni. Tie sporta veidi ir pietiekami ekstrēmi paši par sevi — tiem nevajag klāt ideoloģisku slalomu. Bet, kad biatlona trasē līdz ar sportistiem skrien arī komentētāja politiskā elpa, bet kamaniņu brauciens tiek papildināts ar kārtējo nicīgo repliku par “kādu valsti”, man pazūd vēlme klausīties. Sports kļūst par fonu cilvēknaidam, kas tiek pasniegts kā pašsaprotams patriotisms. Un tad es izvēlos vienkāršu pieeju: elementāra higiēna — informācijas higiēna. Ja telpa smird pēc propagandas, tu atver logu. Ja logs arī smird, tu izej ārā. Un es neskatos olimpisko komentētāju cilvēknaidu pret kādu valsti un cilvēkiem sportistiem. 
Ierakstīt komentāru
Lasīt tālāk

Vulkānizētie

Un tad saprotu sportisti, skolotāji, policisti, mediķi - visi ir vulkānizēti.
Ierakstīt komentāru
Lasīt tālāk

Šis valsts mežonīgais attīstības lēciens par vienu punktu

Latvija var. Par vienu punktu. Starptautiskā pretkorupcijas organizācija Transparency International ir paziņojusi priecīgo vēsti: Korupcijas uztveres indeksā Latvija ir uzlabojusies par vienu punktu, sasniedzot 60 punktus . Vienu. Punktu. Šādos brīžos gribas apstāties, dziļi ieelpot un pajautāt: vai mēs drīkstam jau atvērt šampanieti, vai tomēr pietiks ar minerālūdeni bez gāzes? Jo progress ir noticis. Tas ir fakts. Skaitlis ir pieaudzis. Matemātika melo reti. Taču filozofija jau sen zina – skaitļi var būt patiesi, bet jēga… jēga ir diskutabla. Latvija var. Lēni. Uzmanīgi. Gandrīz nemanāmi. Tik nemanāmi, ka rodas aizdomas – varbūt indekss pats paslīdēja uz augšu, paklūpot aiz kādas labi noformētas stratēģijas prezentācijas? Vai arī kāds vienkārši sāka labāk uztvert korupciju, nevis to mazināt. Jo atcerēsimies – tas ir uztveres indekss. Nevis “korupcijas neesamības”, bet gan mūsu kolektīvās sajūtas par to, cik ļoti mūs vēl drīkst apčakarēt, pirms sākam uztraukties. Paradokss slēpjas...
Ierakstīt komentāru
Lasīt tālāk

Mūsu īsā atmiņa

Sabiedrības atmiņa ir īsa nevis tāpēc, ka mēs būtu muļķi, bet tāpēc, ka mēs esam noguruši. Noguruši no pārsātinājuma, no nepārtrauktas trauksmes, no skaļruņiem, kas kliedz: skatieties šurp , tagad tas ir svarīgi , iepriekšējais vairs neskaitās . Atmiņa šādā vidē nav arhīvs — tā ir skrejlapa, ko lietus izmērcē vēl pirms izlasīšanas. Vai tu atceries konvenciju? Nē, protams, ka nē. Tā bija vakar. Vai aizvakar. Vai kādā citā laikmetā, kas pēc interneta hronoloģijas atbilst bronzas laikam. Toreiz tā tika pasniegta kā robežšķirtne, kā pēdējais brīdinājums, kā tagad vai nekad . Orķestrēta vājprāta kampaņa ar lozungiem, grafikiem, sejām, kas izlikās nopietnas. Visi zināja, ka tas ir svarīgi. Tieši tāpēc šodien neviens vairs neatceras, kāpēc . Sabiedrības uzmanība strādā pēc cirka principa: kamēr akrobāts lido, mēs aplaudējam; tiklīdz viņš piezemējas, mūsu skatiens jau ir pie lauvas. Un, ja lauva ir pietiekami skaļa, mēs aizmirstam, ka akrobāts vispār eksistēja. Atmiņa netiek izdzēsta — tā tiek...
Ierakstīt komentāru
Lasīt tālāk

Aklā dzīve

Attēls
Dzīve nav patvērums un nav arī sods — tā ir iespēju lauks. Šeit nav kur bēgt no spēles: katrs solis, arī bezdarbība, jau ir gājiens. Laiks ir pārāk ass instruments, lai to notriektu mēslos, attaisnojumos un tukšā troksnī. Viss, kas jādara, ir darīt maksimāli labi — ne ideāli, bet godīgi līdz kaulam. Bailes, kas iemājo cilvēkos, nav svētas: tās ir jāaptur, nevis jāklausa. Jo vienīgais, ko patiesi drīkst pazaudēt ar vislielāko prieku, ir bailes. Viss pārējais tikai sākas pēc tam #blind
Ierakstīt komentāru
Lasīt tālāk

Atklāšanas ceremonija

 Redzēs, būs un kādi sātanistu priekšnesumi būs redzami! Viņi neko neslēpj kas būs tuvākā nākotnē!
Ierakstīt komentāru
Lasīt tālāk