Passion Brains

 Redzēs, būs un kādi sātanistu priekšnesumi būs redzami! Viņi neko neslēpj kas būs tuvākā nākotnē!

Es vairs neslēdzu durvis. Ne dienā, ne naktī. Tās stāv vaļā, it kā nekad nebūtu bijušas domātas aizvēršanai. Nav nemiera, kas liktu tām sakļauties. Nav arī domas par to, ka vajadzētu. Mazpilsētas kņada ir palikusi kaut kur citur — atmiņā vai laikā, kuram vairs nav varas. Te nav soļu, nav balsu, nav steigas. Tepat ir mežs. Tepat ir zvēri. Viņi nenāk ar nodomu, viņi vienkārši ir. Tāpat kā es. Durvis agrāk bija robeža. Starp “iekšā” un “ārā”, starp drošību un draudiem, starp mani un citiem. Tagad robeža ir izplūdusi. Ne tāpēc, ka būtu pazudusi piesardzība, bet tāpēc, ka pazudusi vajadzība sevi slēgt. Ja neviens nenāk, ko gan aizslēgt? Naktī gaiss ieplūst telpā lēni, bez jautājumiem. Tumsa nav ienaidnieks — tā ir vienkārši klātbūtne. Mežs elpo savā ritmā, un šis ritms neprasa atļauju. Tas neskrien, neuzstāj, neuzbrūk. Tas tikai ir. Nav kustības. Kustas tikai laiks.  Un pat tas kustas klusi. Šajās vaļējās durvīs nav izaicinājuma pasaulei, nav arī padevības. Tās ir pieņemšana. Apziņa, ka...

Skaņu arhitekts, kurš dzird klusumu. Mūzika ir dīvaina māksla. Tā ir neredzama, tai nav formas, tai nav svara, un tomēr tā spēj nest smagāku nastu nekā jebkurš fizisks objekts. Tā spēj nest mūsu atmiņas, cerības un sāpes. Un, ja runājam par cilvēkiem, kuri šo neredzamo matēriju pārvalda kā dievišķu instrumentu, Hans Zimmer stāv uz sava, atsevišķa postamenta. Es bieži domāju par to, kas tieši padara Hans Zimmer par ģēniju. Vai tās ir sarežģītās kompozīcijas? Vai tie ir tehnoloģiskie jauninājumi? Manuprāt, nē. Viņa ģenialitāte slēpjas spējā tulkot cilvēcību. Viņš nekomponē notis; viņš komponē emocijas. Minimālisma drosme un laika tecējums Daudzi komponisti cenšas piepildīt telpu ar pēc iespējas vairāk skaņām, lai radītu iespaidu. Hans Zimmer dara pretējo. Viņš saprot, ka vislielākais spēks bieži slēpjas vienkāršībā. Atcerēsimies filmas. Bieži vien tās ir divas notis. Tikai divas. Bet tajās ir ielikta tāda spriedze, tāds neatrisināts jautājums, ka tas liek sirdij pukstēt straujāk. Viņš ir...

Viņiem ir tie smaidi. Tie paši — nedaudz plastmasīgi, nedaudz trenēti spogulī, ar zobiem, kas saka: “mēs esam normāli cilvēki” . Smaidi, kas der gan konferencei par ilgtspēju, gan piemiņas minūtei, gan jaunas ražotnes atklāšanai. Smaidi, kas neprasa atmiņu. Un tiešām, kas gan tur liels — kādreiz finansēt Hitlera zvērības?  Jo atmiņa ir neērta. Atmiņa ir slikts PR. Atmiņa uzdod jautājumus, bet smaids — tas atbild visam ar “tas jau bija sen”. Tas bija cits laikmets, citas uniformas, citi logotipi. Toreiz cilvēki vēl nezināja, ka ļaunumu nevar norakstīt kā “vēsturisku kontekstu”. Toreiz nebija PowerPoint prezentāciju par ētiku. Toreiz vēl nebija “mācību, ko esam guvuši”. Tagad viss ir citādi. Tagad ir caurspīdīgums. Tagad ir korporatīvās vērtības. Tagad ir LinkedIn ieraksti ar mirkļbirku #AtbildīgaNākotne . Un, lūk, atbildīgā nākotne: prettanku mīnu rūpnīca. Cik skaisti skan — rūpnīca . Nevis nāves mehānisms, nevis ekstremitāšu loterija, nevis zemē ierakts “pārsteigums” bērniem un gov...

Sankcijas tiek pasniegtas kā morāls instruments — kā kolektīvas sirdsapziņas balss, kas ar ekonomikas palīdzību mēģina labot pasauli. Taču, jo ilgāk uz tām skatās, jo vairāk tās sāk atgādināt nevis stingru ētisku stāju, bet selektīvu estētiku: vienas preces tiek pasludinātas par grēka iemiesojumu, citas turpina ceļot pāri robežām ar nevainīga progresa seju. Mēbeles nedrīkst. Šprotes nedrīkst. Koks, zivis, darbs, reģionu rūpniecība — tas viss pēkšņi kļūst par noziedzīgu nodarījumu. Ne jau tāpēc, ka šīs lietas pašas par sevi būtu bīstamas, bet tāpēc, ka tās ir pārāk ikdienišķas, pārāk “vietējas”, pārāk viegli identificējamas. Tās nes sev līdzi strādnieku rokas, ostu smaržu un rūpnīcu troksni. Tās ir reālas, taustāmas, pārāk godīgas savā eksistencē. Toties amerikāņu kino drīkst. Maksājuma kartes drīkst. Windows programmas drīkst. Mercedes automašīnas drīkst. Dārgs brendu alkohols drīkst. Un arī YouTube drīkst. ChatGPT drīkst. Mākslīgais intelekts kopumā — tas viss ir atļauts, pat laipni a...

Ziemā patiesība nāk ārā kā elpa aukstā gaisā. Tā vairs nav abstrakta, tā ir redzama. Un šajā ziemā patiesība stāv pie uzlādes stacijām, berzē rokas un kož elkoņos. Elektroauto ideja ir skaista. Tā ir kā solījums – par nākotni, par progresu, par tīru sirdsapziņu. Bet solījumi visvieglāk plaukst siltās konferenču zālēs un prezentāciju slaidos, nevis slapjā februāra rītā, kad termometrs ir zem nulles un realitāte neprasa ticību, bet rezultātu. Aukstums ir filozofs bez diplomiem: viņš neko nepierāda ar vārdiem, tikai ar sekām. Lietot elektroauto salā ir mazliet kā lietot kailu telefonu plikā salā. Teorētiski – var. Praktiski – drīz saproti, ka teorija nav domāta cilvēkam, kuram jādzīvo. Akumulators saraujas, nobraukums izkūp, plāni jāpārskata. Un tad sākas klusā vilšanās – ne jau tāpēc, ka tehnoloģija slikta, bet tāpēc, ka tā tika pārdota kā universāla patiesība, nevis kompromiss. Filozofiski skatoties, elektroauto nav transports. Tas ir identitātes priekšmets. Pirkums, ar kuru cilvēks sak...