Ziņas

Apbrīnojamā zādzība

Attēls
Ak, Itālija... Zeme, kur pat zagļi ir poēti. Pagājušajā nedēļā (precīzāk – naktī no svētdienas uz pirmdienu) četri maskās tērpti džeki ielauzās Manjāni-Rokas fonda villā netālu no Parmas un aiznesa līdzi trīs mazus, bet ļoti garšīgus mākslas gabaliņus: Renoir’a “Zivis”, Cézanne’a “Klusā daba ar ķiršiem” un Matisse’a “Odaliska terasē”. Un tagad nopietni – es apbrīnoju šos tipus. Nevis par to, ka viņi nozaga (jo likums ir likums un māksla pieder visiem), bet par to, cik izdomas pilni un eleganti viņi to izdarīja. Pirmkārt – viņi neizvēlējās kaut kādu lētu popmākslu vai mūsdienu instalāciju ar neonrozā flamingo. Nē. Viņi gāja tieši pēc franču impresieonistu un postimpresieonistu smukumiem. Renoir’a zivis, kas izskatās tik apetītlīgas, ka gribas tās apēst ar maizi. Cézanne’a ķirši – tik sulīgi, ka droši vien zagļi pa ceļam paši kādu apēda. Un Matisse’a odaliska terasē – sieviete, kas izskatās pēc tādas, kura zina, kā pavadīt saulainu pēcpusdienu ar vīnu rokā. Otrkārt – viņi strādāja ātri. ...
Ierakstīt komentāru
Lasīt tālāk

Absurda attīstība: 5 % karaļvalsts budžeta uz altāra

Attēls
Mūsu karaļvalsts ir pieņēmusi lēmumu. Nevis klusi, nevis kaunīgi – nē, ar triumfējošu skanējumu preses konferencēs un karogiem, kas plīvo kā asinīs samērcēti. Pieci procenti no visa budžeta. Pieci procenti no katras nodokļu maksātāja sviedru lāses. Pieci procenti no nākotnes. Un viss – “aizsardzībai”.  Cik eleganti. Cik orveliski. Jo “aizsardzība” ir tas maģiskais vārds, kas pārvērš naudu par svētumu. Tas pats vārds, kas liek mums klusēt, kad skolas paliek bez krītiņiem, bet kazarmas – ar jaunām bruņām. Tas pats vārds, kas liek ārstiem stāvēt rindā pie valsts kases, bet ģenerāļi jau rēķina, cik miljonu vēl jāpiešķir, lai “mēs būtu droši”. Droši no kā? No iedomāta ienaidnieka? No pašu bailēm? Vai vienkārši no saprāta? Filozofiski raugoties, valsts ir vienošanās. Hobss to sauca par Leviatānu – briesmoni, kas aizsargā mūs no “visu karš pret visiem”. Bet mūsu Leviatāns ir kļuvis par kanibālu. Tas ēd pats sevi. Tas ņem no bērniem mācību grāmatas, no veciem cilvēkiem medikamentus, no sli...
Ierakstīt komentāru
Lasīt tālāk

Mūsu lielais rudens izrāviens: balsis skaitīsim ar rokām AI laikmetā

Attēls
Ceturtdien Saeimas deputāti, kā īsti demokrātijas sargi, galīgajā lasījumā pieņēma Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) rosinātos grozījumus. Rudenī, 15. Saeimas vēlēšanās, balsis skaitīs manuāli. Ar rokām. Pa vienai papīra lapiņai. Kamēr pārējā civilizētā pasaule (un pat daļa trešās) jau sen izmanto skenerus, blokķēdes, AI pārbaudes un vismaz svītrkodus, mēs Latvijā izvēlamies īsto ceļu – atpakaļ pie cilvēka rokas, zīmuļa un nakts maiņas. Tas ir mūsu izrāviens. Patiešām. Iedomājieties: mēs dzīvojam laikmetā, kur Smart-ID ļauj balsot no dīvāna, sejas atpazīšanas kameras atpazīst tevi ātrāk nekā tavs dzīvesbiedrs, bet balsu skaitīšanai uzticamies... cilvēka acīm un pirkstiem, kas noguruši pēc astoņām stundām iecirkņa krēslā. Tas nav tehnoloģiju noraidījums. Tas ir filozofisks statements. Mēs pasludinām: cilvēks ir pārāks par mašīnu, vismaz tad, kad runa ir par varas sadali. Mašīnas var kļūdīties? Jā. Bet cilvēki – nekad. Vai vismaz kļūdas būs mūsu pašu, latviskās, ar siltu cilvēcisku pies...
Ierakstīt komentāru
Lasīt tālāk

Cerība uz Vakcinācijas terora piemiņas dienu

Kādu dienu – varbūt pēc desmit, varbūt pēc piecdesmit gadiem – pasaulei pietrūks viltus un melu. Tad kāds kluss novembris vai marts kļūs par dienu, kad cilvēki noliks ziedus nevis pie nezināmu karu pieminekļiem, bet pie vienkāršiem krustiem ar vārdiem: “Viņš ticēja. Viņu nogalināja.” Vai arī: “Viņa bija vesela. Viņai teica – tas ir droši.” Tā būs Vakcinācijas terora piemiņas diena. Nevis oficiāla, nevis ar valsts karogiem un runām, bet dzīva, asiņojoša, kā rēta, kas beidzot vairs netiek slēpta zem grimiem. Jo cik likteņu ir salauzti? Cik veselības – nevis zaudētas, bet apzināti, sistemātiski, ar smaidu uz lūpām iznīcinātas? Mēs redzējām to pašu, ko redzēja padomju deportāciju upuri: cilvēkus, kurus izveda nevis ar ložmetējiem, bet ar šļircēm un meliem. Sibīrija vismaz bija godīga savā brutalitātē – tu zināji, ka tevi izsūta, lai nomirtu. Tev vismaz palika gods mirt kā cilvēkam, nevis kā eksperimenta pelei. Bet šoreiz terors bija maigāks, modernāks, cilvēcīgāks. Tas nāca ar baltu halātu...
Ierakstīt komentāru
Lasīt tālāk

Drons no turienes

Kad drons ielido no “turienes”, ticēšana kļūst par pilsonisku pienākumu Ak, cik skaista ir mūsdienu ģeopolitiskā realitāte! Tik tīra, tik kristāldzidra, ka patiesība tajā vairs nav jāmeklē – tā vienkārši tiek pasniegta uz sudraba paplātes ar uzrakstu “Oficiālā Versija”. Un ja kāds muļķis sāk vaicāt: “Bet kā tad īsti tas drons tur nonāca?”, tad uzreiz skan trauksmes sirēnas un morālās nūjas sāk cilāt. Jo šajā karā – vai drīzāk šajā mūžīgajā propagandas cīņā – fakti nav svarīgi. Svarīga ir tikai pareizā ticība. Iedomājieties: no “turienes” ielido drons. Nu, protams, no “turienes”. No kurienes tad vēl? No “šeitienes” taču nekad neko tādu nevarētu sagaidīt, jo “mēs” esam tie labie, tie miermīlīgie, tie, kas tikai aizsargājas un nekad neprovocē. Ja drons nāk no “turienes”, tad viss ir skaidrs kā diena: agresors, provokators, naida iemiesojums. Un ja kāds mēģina pajautāt, vai varbūt tas drons tomēr nāca no mūsu pašu puses, lai radītu ērtu ieganstu nākamajai naida devai – tad tas cilvēks ir “...
Ierakstīt komentāru
Lasīt tālāk

Idiotisms kā Mūkusalas promenādes betona traģikomēdija

Reiz kāds gudrs vīrs teica: “Idiotisms nav tas, ka tu kļūdījies. Idiotisms ir tas, ka tu kļūdījies, zinādams, ka kļūdīsies, un tomēr turpināji, jo sistēma to pieļāva.” Šodien Rīgā, Mūkusalas ielas promenādē, mēs redzam šo tezi iemūžinātu betonā – burtiski. Zemākas stiprības klases betons margu pamatos. Nevis kaut kur nomalē, bet pašā pilsētas sirdī, tur, kur cilvēki staigā, bērni skraida un tūristi fotografē “eiropeisko” Rīgu. Autoruzraugs, būvuzraugs un būvnieks tagad oficiāli atzinuši: neatbilstošs. Rīgas domes Ārtelpas un mobilitātes departaments to paziņoja Satiksmes un transporta lietu komitejā. Un viss. Punkts. Nevis “mēs esam šokēti”, bet vienkārši – “jā, mēs to izdarījām”. Šis nav tikai būvniecības kļūda. Tas ir filozofisks manifests. Tas ir mūsu laikmeta garīgais autoportrets, ielietots C12/15 betonā tā vietā, kur vajadzēja C25/30 vai augstāku. Un tas sāp nevis tāpēc, ka betons ir vājš (lai gan tas ir), bet tāpēc, ka tas atklāj dziļāku, eksistenciālu vājumu – kolektīvo idiotis...
Ierakstīt komentāru
Lasīt tālāk

GSAP quickto

GSAP `quickTo()` funkcija – ātras un plūstošas animācijas bez liekas slodzes Ja tu strādā ar animācijām web vidē, tad noteikti esi saskāries ar situācijām, kur vērtības mainās ļoti bieži – piemēram, peles kustība, scroll pozīcija vai interaktīvi hover efekti. Šādās situācijās klasiskā `gsap.to()` pieeja var kļūt neefektīva, jo katra izsaukuma reizē tiek izveidota jauna animācija. Tieši šeit parādās viena no GSAP “slepenajām superjaudām” – `quickTo()`. Kas ir `quickTo()`? `quickTo()` ir optimizēta GSAP funkcija, kas ļauj ātri un efektīvi animēt vienu konkrētu īpašību (piemēram, `x`, `y`, `opacity`), atkārtoti izmantojot vienu un to pašu animācijas instanci. Tas nozīmē: * nav jāveido jauns tween katru reizi * ievērojami labāka veiktspēja * daudz plūstošāka animācija Kāpēc izmantot `quickTo()`? Salīdzinājums: ❌ `gsap.to()` * katrs izsaukums = jauna animācija * var radīt “lagu”, ja tiek izsaukts bieži ✅ `quickTo()` * izmanto vienu animāciju atkārtoti * ideāli piemērots reāllaika kustībām *...
Ierakstīt komentāru
Lasīt tālāk