Ziņas

Puškins vai Čehovs?

Attēls
Politiskā realitāte arvien mazāk līdzinās demokrātiskai diskusijai un arvien vairāk — rūpīgi režisētai izrādei, kur sabiedrībai tiek piešķirta skatītāja un reizē statistu loma. Skatuves centrā tiek izrakts viens krievu dzejnieks, simboliski aprakts, pasludināts par vēsturiska ļaunuma iemiesojumu. Tauta aplaudē. Morālā spriedze uz brīdi tiek izlādēta. Rodas sajūta, ka notikusi attīrīšanās. Taču tajā pašā laikā cits tās pašas kultūras pārstāvis mierīgi turpina dzīvot institūcijās, repertuāros un pilnās skatītāju rindās. Neviens nesatraucas. Neviens neprasa konsekvenci. Un tieši šeit kļūst skaidrs — runa nekad nav bijusi par principiem. Runa ir par politisku tehnoloģiju. Kad režīmam pietrūkst ekonomisku panākumu, sociālas stabilitātes vai pārliecinošas nākotnes vīzijas, tas sāk ražot konfliktu. Jo sabiedrību visvieglāk pārvaldīt nevis ar argumentiem, bet ar bailēm un morālu sašutumu. Tiek radīts ienaidnieks — vienkāršots, simbolisks, nekustīgs. Ideāli, ja tas ir miris dzejnieks vai bronza...
Ierakstīt komentāru
Lasīt tālāk

Izraēlas slepkavas

 Tas taču nekas, ka sabombardē skolu Irānā un gāja bojā 85 bērni. Viss par mieru. Iedomājies kādu citu valsti, kura būtu nonesusi skolu.
4 komentāri
Lasīt tālāk
Mūsdienu digitālajā laikmetā brīvība arvien biežāk tiek definēta nevis ar fiziskām robežām, bet ar neredzamām informācijas sienām. Cilvēks var brīvi pārvietoties, runāt un publicēt, taču arvien biežāk sastopas ar klusuma mehānismiem, kas darbojas bez trokšņa — komentāri pazūd, viedokļi netiek publicēti, diskusijas tiek pārtrauktas vēl pirms tās sākas. Kad sabiedriskajos portālos tiek liegta iespēja izteikt kritisku attieksmi pret varu vai dominējošo ideoloģiju, rodas paradoksāla situācija: formāli pastāv vārda brīvība, bet praktiski — tikai tās imitācija. Cilvēks drīkst runāt, kamēr viņš saka pareizo. Tiklīdz viedoklis pārkāpj pieņemto robežu, tas kļūst neredzams. Īpaši simboliska ir tiešraižu komentāru dzēšana. Tiešraide teorētiski nozīmē spontanitāti — dzīvu sabiedrības balsi. Taču, ja komentāri tiek filtrēti vai izdzēsti reālajā laikā, spontanitāte pārtop režisētā realitātē. Skatītājs redz tikai apstiprinājumu, nevis diskusiju. Rodas ilūzija par vienprātību, kas var būt mākslīgi rad...
Ierakstīt komentāru
Lasīt tālāk

Vēl viens web projekts

Attēls
Kad projekts sākās, galvenais mērķis nebija vienkārši uztaisīt vēl vienu mājaslapu. Ideja bija izveidot ātru, modernu un ilgtermiņā drošu web risinājumu , ar kuru klientam nebūtu jāuztraucas ne par veiktspēju, ne par tehnoloģiju novecošanu pēc gada. Tāpēc projekta pamatā tika izvēlēts Next.js — viens no šobrīd jaudīgākajiem web frameworkiem. Tas nozīmē, ka lapa nav tikai vizuāli skaista, bet arī gudri uzbūvēta zem pārsega. Saturs ielādējas ātri, navigācija ir plūstoša, un lietotājam nerodas sajūta, ka kaut kas “domā” vai kavējas. Liela uzmanība tika pievērsta ātrumam. Katrs attēls, katrs skripts un katra komponente tika optimizēta tā, lai lapa atvērtos maksimāli ātri gan telefonā, gan datorā. Rezultāts ir tāds, ar kuru patiešām var lepoties — veiktspējas rādītāji ir augstā līmenī, un par lapas ātrumu klientam nav jākaunas ne klientu, ne partneru priekšā. Protams, mūsdienās nepietiek tikai ar ātrumu. Lietotāji sagaida arī sajūtu. Tieši tāpēc projektā izmantotas GSAP animācijas , kas pi...
Ierakstīt komentāru
Lasīt tālāk

Valsti lēnām iznīcina. Turpinājums.

Ir kaut kas poētiski cēls tajā, kā mēs spējam vienlaikus būt nabagi un bagāti. Nabadzīgi tad, kad runa ir par skolām, autobusu dotācijām un bērnu iespējām nokļūt mājās. Un bagāti – kad jāceļ betona katedrāles ar stratēģisku nosaukumu “noliktavu komplekss”. Kamēr kārtējā lauku skola aizver durvis ar klusu “optimizācijas” čīkstienu, mēs uzzinām, ka Nīkrāces pagasts drīzumā rotāsies ar aptuveni 100 miljonu eiro vērtu noliktavu kompleksu. Tas būs vēl viens lepns objekts līdzās citiem militāriem punktiem Kuldīgas novads teritorijā. Četri militārie objekti vienā novadā – tāds kā drošības kvartets. Gandrīz vai kultūras programma, tikai bez kultūras. Un te rodas filozofiskais jautājums: vai bērnam vajag skolu, ja viņam ir drošība? Vai autobuss ir svarīgāks par noliktavu? Acīmredzot – nē. Autobuss ved uz skolu, bet noliktava ved uz nākotni. Vismaz tādu nākotni, kurā būs ko sargāt, pat ja nebūs, kas lasa, raksta vai kritiski domā. Ironiski, ka vārds “attīstība” pēkšņi iegūst ļoti konkrētu formu ...
Ierakstīt komentāru
Lasīt tālāk

Valsti lēnām iznīcina. Cilvēkus iznīcina bez neviena šāviena.

Ak, cik skaisti un loģiski izklausās mūsu valsts prioritātes 2026. gadā! Kamēr mazie bērni Seces pagastā un apkārtnē turpina staigāt pa tukšām skolu ēkām (jo “nav naudas” uzturēt bērnudārzus un skolas ar mazām grupiņām), kamēr vecāki mēnešiem gaida uz ārsta pieņemšanu un autobusu biļešu dotēšana izskatās pēc utopiska sapņa — pēkšņi parādās 228 miljoni eiro Sēlijas militārajai bāzei. Tieši turpat, Seces pagastā. Brīnums, vai ne? Tiešām, kāpēc gan tērēt naudu kaut kam tik banālam kā dzīviem cilvēkiem, kuri šeit un tagad elpo, ēd, mācās un slimo? Nē, nē, daudz svarīgāk ir uzbūvēt modernu dzīvojamo zonu, administratīvo ēku, ēdnīcu, medicīnas centru (jā, ironiski — tur būs ārsti uz vietas), sporta zāli un laukumu karavīriem, noliktavas ieročiem un stāvlaukumus tehnikai. Jo, ziniet, ja bērnam nav bērnudārza — tas ir traģiski, bet ja karavīram nav sporta zāles pie kazarmām — tas ir nacionālās drošības apdraudējums! Un padomājiet tikai — kamēr vecvecāki stāv rindā uz rentgenu un gaida pusgadu,...
Ierakstīt komentāru
Lasīt tālāk

Dev notes 22.02.26 #004

Reiz digitālās pasaules malā dzīvoja divi kungi — Mr. Next un Mr. Convex. Mr. Next bija arhitekts ar ātrām rokām un mierīgu skatienu. Viņš prata būvēt fasādes no gaismas — lapas, kas atvērās acumirklī, skati, kas reaģēja uz katru pieskārienu. Viņa skatuve bija veidota ar Next.js, un viņš lepojās ar to, ka lietotājs nekad nejūt gaidīšanu. “Laiks ir trausls,” viņš mēdza teikt. “Ja mēs to pagarinām, doma aiziet bojā.” Mr. Convex savukārt dzīvoja aiz kulisēm. Viņa pasaule bija dziļa un klusa, pilna ar neredzamiem savienojumiem. Viņš strādāja ar Convex un uzskatīja, ka atmiņa nav arhīvs, bet dzīvs organisms. “Dati nav faili,” viņš sacīja. “Tie ir notikumi, kas turpina elpot.” Kādu dienu viņi nolēma uzbūvēt ko neparastu — poēmu meklētāju. Ne tādu, kas meklē vārdus, bet tādu, kas meklē nozīmi. Mr. Convex izņēma no savas kabatas savādu kompasu — 768 dimensiju vektoru karti. Katru dzejoli viņš pārvērta par punktu šajā neaptveramajā telpā. Skumjas kļuva par koordinātēm. Ilgas par virzienu. Jūra ...
Ierakstīt komentāru
Lasīt tālāk