Passion Brains

Latvija var. Par vienu punktu. Starptautiskā pretkorupcijas organizācija Transparency International ir paziņojusi priecīgo vēsti: Korupcijas uztveres indeksā Latvija ir uzlabojusies par vienu punktu, sasniedzot 60 punktus . Vienu. Punktu. Šādos brīžos gribas apstāties, dziļi ieelpot un pajautāt: vai mēs drīkstam jau atvērt šampanieti, vai tomēr pietiks ar minerālūdeni bez gāzes? Jo progress ir noticis. Tas ir fakts. Skaitlis ir pieaudzis. Matemātika melo reti. Taču filozofija jau sen zina – skaitļi var būt patiesi, bet jēga… jēga ir diskutabla. Latvija var. Lēni. Uzmanīgi. Gandrīz nemanāmi. Tik nemanāmi, ka rodas aizdomas – varbūt indekss pats paslīdēja uz augšu, paklūpot aiz kādas labi noformētas stratēģijas prezentācijas? Vai arī kāds vienkārši sāka labāk uztvert korupciju, nevis to mazināt. Jo atcerēsimies – tas ir uztveres indekss. Nevis “korupcijas neesamības”, bet gan mūsu kolektīvās sajūtas par to, cik ļoti mūs vēl drīkst apčakarēt, pirms sākam uztraukties. Paradokss slēpjas...

Sabiedrības atmiņa ir īsa nevis tāpēc, ka mēs būtu muļķi, bet tāpēc, ka mēs esam noguruši. Noguruši no pārsātinājuma, no nepārtrauktas trauksmes, no skaļruņiem, kas kliedz: skatieties šurp , tagad tas ir svarīgi , iepriekšējais vairs neskaitās . Atmiņa šādā vidē nav arhīvs — tā ir skrejlapa, ko lietus izmērcē vēl pirms izlasīšanas. Vai tu atceries konvenciju? Nē, protams, ka nē. Tā bija vakar. Vai aizvakar. Vai kādā citā laikmetā, kas pēc interneta hronoloģijas atbilst bronzas laikam. Toreiz tā tika pasniegta kā robežšķirtne, kā pēdējais brīdinājums, kā tagad vai nekad . Orķestrēta vājprāta kampaņa ar lozungiem, grafikiem, sejām, kas izlikās nopietnas. Visi zināja, ka tas ir svarīgi. Tieši tāpēc šodien neviens vairs neatceras, kāpēc . Sabiedrības uzmanība strādā pēc cirka principa: kamēr akrobāts lido, mēs aplaudējam; tiklīdz viņš piezemējas, mūsu skatiens jau ir pie lauvas. Un, ja lauva ir pietiekami skaļa, mēs aizmirstam, ka akrobāts vispār eksistēja. Atmiņa netiek izdzēsta — tā tiek...

Dzīve nav patvērums un nav arī sods — tā ir iespēju lauks. Šeit nav kur bēgt no spēles: katrs solis, arī bezdarbība, jau ir gājiens. Laiks ir pārāk ass instruments, lai to notriektu mēslos, attaisnojumos un tukšā troksnī. Viss, kas jādara, ir darīt maksimāli labi — ne ideāli, bet godīgi līdz kaulam. Bailes, kas iemājo cilvēkos, nav svētas: tās ir jāaptur, nevis jāklausa. Jo vienīgais, ko patiesi drīkst pazaudēt ar vislielāko prieku, ir bailes. Viss pārējais tikai sākas pēc tam #blind

 Redzēs, būs un kādi sātanistu priekšnesumi būs redzami! Viņi neko neslēpj kas būs tuvākā nākotnē!

Es vairs neslēdzu durvis. Ne dienā, ne naktī. Tās stāv vaļā, it kā nekad nebūtu bijušas domātas aizvēršanai. Nav nemiera, kas liktu tām sakļauties. Nav arī domas par to, ka vajadzētu. Mazpilsētas kņada ir palikusi kaut kur citur — atmiņā vai laikā, kuram vairs nav varas. Te nav soļu, nav balsu, nav steigas. Tepat ir mežs. Tepat ir zvēri. Viņi nenāk ar nodomu, viņi vienkārši ir. Tāpat kā es. Durvis agrāk bija robeža. Starp “iekšā” un “ārā”, starp drošību un draudiem, starp mani un citiem. Tagad robeža ir izplūdusi. Ne tāpēc, ka būtu pazudusi piesardzība, bet tāpēc, ka pazudusi vajadzība sevi slēgt. Ja neviens nenāk, ko gan aizslēgt? Naktī gaiss ieplūst telpā lēni, bez jautājumiem. Tumsa nav ienaidnieks — tā ir vienkārši klātbūtne. Mežs elpo savā ritmā, un šis ritms neprasa atļauju. Tas neskrien, neuzstāj, neuzbrūk. Tas tikai ir. Nav kustības. Kustas tikai laiks.  Un pat tas kustas klusi. Šajās vaļējās durvīs nav izaicinājuma pasaulei, nav arī padevības. Tās ir pieņemšana. Apziņa, ka...

Skaņu arhitekts, kurš dzird klusumu. Mūzika ir dīvaina māksla. Tā ir neredzama, tai nav formas, tai nav svara, un tomēr tā spēj nest smagāku nastu nekā jebkurš fizisks objekts. Tā spēj nest mūsu atmiņas, cerības un sāpes. Un, ja runājam par cilvēkiem, kuri šo neredzamo matēriju pārvalda kā dievišķu instrumentu, Hans Zimmer stāv uz sava, atsevišķa postamenta. Es bieži domāju par to, kas tieši padara Hans Zimmer par ģēniju. Vai tās ir sarežģītās kompozīcijas? Vai tie ir tehnoloģiskie jauninājumi? Manuprāt, nē. Viņa ģenialitāte slēpjas spējā tulkot cilvēcību. Viņš nekomponē notis; viņš komponē emocijas. Minimālisma drosme un laika tecējums Daudzi komponisti cenšas piepildīt telpu ar pēc iespējas vairāk skaņām, lai radītu iespaidu. Hans Zimmer dara pretējo. Viņš saprot, ka vislielākais spēks bieži slēpjas vienkāršībā. Atcerēsimies filmas. Bieži vien tās ir divas notis. Tikai divas. Bet tajās ir ielikta tāda spriedze, tāds neatrisināts jautājums, ka tas liek sirdij pukstēt straujāk. Viņš ir...