Passion Brains

Mēs taču zinām kā ražo ziņas. Nekas īsti nenotika. Neviens neredzēja. Nebija liesmu, nebija trokšņa, nebija liecinieku. Tikai attēls – uzplēsta konservu bundža, it kā kāds to būtu iznēsājis ar vienu precīzu sitienu. Un tomēr mediji eksplodēja. Sabiedrība satrūkās. “Drauds!” – kliedza virsraksti. “Mums uzbrūk!” – atkārtoja ekrāni. Cilvēki dalījās ar to pašu attēlu, it kā tas būtu pierādījums tam, ka pasaule atkal mainījās. Cik trausla ir realitāte, ja to var aizstāt ar vienu foto. Mēs dzīvojam laikmetā, kur ticība vairs neprasa pierādījumus. Pietiek ar pārliecinošu toni, atkārtošanu un kolektīvu sajūsmu. Meli kļūst spēcīgi nevis tāpēc, ka tie būtu gudri, bet tāpēc, ka tie ir pasniegti ar stingru pārliecību. Cilvēks, kurš šaubās, izklausās vājš. Cilvēks, kurš kliedz, izklausās pārliecinošs. Un bars dod priekšroku stipriem balsīm. Režīmam – jebkuram režīmam – vajag spriedzi. Ne pārāk lielu, lai nesabruktu viss, bet pietiekamu, lai cilvēki nepaspētu pacelt galvas no ikdienas bailēm un dusm...

Reiz kāda sieviete nolēma atvērt kafejnīcu Bostonā, taču viņa nevēlējās būt "tikai vēl viena" kafijas tirgotāja. Viņa saprata kaut ko tādu, ko vairums uzņēmēju palaiž garām: nauda neslēpjas pašā produktā, bet gan cilvēku paradumos. Lamatas ar smaidu Pirmajā dienā pie kafejnīcas loga parādījās liels uzraksts: "Bezmaksas kafija katru dienu veselu gadu!" Vienīgais nosacījums? Bija jāiegādājas kluba biedra karte, kas maksāja simboliskus 5 dolārus. Cilvēki domāja, ka viņa ir prātā jukusi. Divu nedēļu laikā pieteicās 3000 biedru. Viņa jau bija iekasējusi 15 000 dolāru, pirms vēl bija pagatavojusi pirmo tasi kafijas. Taču īstā stratēģija sākās tikai tagad. Uzvedības monetizācija Bezmaksas kafija bija pieejama tikai no pulksten 7:00 līdz 10:00 rītā. Tā bija izsmalcināta psiholoģiska spēle. Kāpēc? Jo retais spēj izdzert melnu kafiju pilnīgi tukšā dūšā pašā rīta agrumā. Katru rītu 3000 cilvēku nāca pēc savas "bezmaksas" devas, taču gandrīz katrs no viņiem pie kases ...

Es varu gaidīt stundām. Sēdēt pārpildītā lidostas uzgaidāmajā zālē, klausīties, kā dūc ventilācija un ritmiski mainās lidojumu saraksti uz ekrāniem. Kad laika ir daudz, es eju ārā. Es varu stundām ilgi staigāt pa svešas pilsētas ielām, nopirkt lētu kafiju un vienkārši vērot cilvēkus. Skatīties, kā viņi steidzas, kā smejas, kā strīdas. Tā ir savāda, bet patiesa brīvība – iejusties pūlī, kļūt par nevienu, saplūst ar lielo, elpojošo pilsētas masu. Gaidīšana mani nepazemo. Tas ir laiks, kad es vienkārši esmu. Bet ir cilvēki, kuri nevar gaidīt. Precīzāk sakot – viņiem šķiet, ka viņu fizioloģija vai statuss nepieļauj tādu prastumu kā gaidīšana kopā ar pārējiem. Viņiem ir jāgaida dārgi. Šeit sākas lielā mūsdienu absurda un liekulības formula: viņu laiks, izrādās, ir dārgāks par mūsu naudu. Viņu stundas, minūtes un sekundes ir ieguvušas tik astronomisku vērtību, ka tās vairs nevar apmaksāt no viņu pašu kabatas – tam ir nepieciešama mūsu, valsts nauda. Nodokļu maksātāju nauda. Kamēr mēs sēžam u...

Emocijas ir kā viesuļvētra: tās nāk negaidīti, satricina prātu un ķermeni, liek mums justies dzīviem vai izpostītiem. Taču dziļākā līmenī tās ir tikai enerģijas viļņi – spēcīgi, bet ne mūžīgi. Filozofiskā tradīcija no senās Grieķijas līdz mūsdienu Austrumu gudrībai atkārtoti atklāj vienu un to pašu paradoksu: emocijas pārstāj mūs ietekmēt tieši tad, kad mēs tās ignorējam. Nevis cīnāmies pret tām, nevis apspiežam vai analizējam, bet vienkārši ļaujam tām būt – un nepiedalāmies. Tad tās zaudē spēku. Kāpēc tā notiek? Un ko tas nozīmē cilvēka brīvībai? Stoicisms, šī senā romiešu un grieķu filozofijas straume, to formulēja ar neparastu skaidrību. Epiktēts mācīja: „Nav svarīgi, kas notiek ar tevi, bet kā tu to vērtē.” Emocija nav ārēja realitāte – tā ir mūsu spriedums par to, kas notiek. Dusmas nav pats notikums; tās ir mūsu doma „tas ir netaisnīgi”. Ja mēs šo spriedumu neapstiprinām – ja mēs to ignorējam, neiesaistāmies tajā –, spriedums zaudē pamatu. Tas kļūst par tukšu vēju, kas aizpūš tāl...

Tas notiek klusi, civilizēti un pilnīgi legāli. Vairs nav vajadzīgs rupjš 90. gadu modelis, kad valsts aktīvus sadalīja draugiem vai ārzemniekiem ar acīmredzamu korupciju. Tagad ir jauna, glīta formula – IPO (Initial Public Offering). Valsts uzņēmumu pamazām izlaiž biržā, un kontrole pār svarīgām nozarēm pāriet privātās rokās, bet neviens nevar teikt, ka tas bija nelikumīgi. Skatieties, kas notiek tieši tagad ar LAU Infra Grupu (agrāko Latvijas autoceļu uzturētāju). Vēl nesen tas bija 100 % valsts īpašums. Tagad valdība ar lepnumu runā par “nākamo soli uz IPO” – pirmo valsts kapitālsabiedrību biržā. Solās piesaistīt investīcijas, uzlabot efektivitāti un dot iespēju “ikvienam piedalīties”. Tieši tāpat kā pirms daudziem gadiem notika ar Latvijas Gāzi. No pilnīga valsts īpašuma tas pakāpeniski kļuva par pilnīgi privātu uzņēmumu, kuru šodien faktiski kontrolē Rietumu banka un tās partneri caur akcijām un vadības struktūrām. Kā tas darbojas praksē? Ļoti vienkārši un skarbi efektīvi: 1. Sāku...

Nekad dzīvē nebiju iedomājies, ka tik īsā laikā būšu uzbūvējis savu pilnvērtīgu semantisko meklētāju ar HNSW, Google LLM, embeddings, reāllaika balss ģenerāciju un dzīvu datu plūsmu Pirms pusgada es biju pilnīgi citā pasaulē. Es dziļi urbos Next.js frontendā, cīnījos ar sarežģītām RAG plūsmām, animēju lietotāja saskarnes ar GSAP un Framer Motion, integrēju dažādus AI API un brīžiem likās, ka galva tūlīt pārsprāgs no tik daudzām jaunām tehnoloģijām vienlaikus. Es biju “tikai” frontend + AI entuziasts – rakstīju promptus, veidoju skaistas, dzīvīgas lietotnes un domāju, ka īstā vektoru meklēšanas loģika, indeksēšana un zemā līmeņa AI infrastruktūra ir kaut kas, ko dara tikai backend inženieri vai datu zinātnieki lielās kompānijās. Un tad viss mainījās. Pusgada laikā es no nulles nonācu līdz tam, ka man ir pilnībā pašbūvēts, ātrs un precīzs AI risinājums, kas apvieno Google embeddings, HNSW algoritmu, Gemini LLM, reāllaika balss ģenerāciju un dzīvu, reāllaika datu plūsmu starp frontend un ...