Kāds

gleznotājs, vārdā Alberts, jaunības gados ar savām gleznām nespēja sasniegt tādus panākumus un iespaidu, pēc kāda alka. Viņš noslēdzās savrupībā un nolēma iztikt pats ar sevi. To viņš mēģināja gadiem ilgi. Tomēr arvien skaidrāk kļuva redzams, ka ar sevi pašu viņam nepietiek. Viņš sēdēja un gleznoja kādu varoņa portretu, un gleznošanas laikā viņam prātā šad un tad iešāvās doma: “Vai patiesībā vajag darīt to, ko tu dari? Vai visas šīs gleznas tiešām vajag uzgleznot? Vai gan tev, gan visiem citiem nebūtu tikpat labi, ja tu vienkārši ietu pastaigāt vai dzertu vīnu? Vai ar savu gleznošanu tu savā labā dari vēl ko citu, nevis tikai mazliet apdullinies, mazliet aizmirsties, mazliet īsini sev laiku?”"