Rīts kā pielijis džemperis

Bet man tikai tā likās. Kaijas un putni dziedāja savu ierasto dziesmu. Turpat blakus modās arī citi putni. Rīts bija parasts rīts. Savādāks. Pa atvērto logu,kurš man jau no agra pavasara nav aizvērts,ielidoja tas pats gaiss,bet šorīt atkal savādāks. Dzestrums,kas pacēlās līdz manam stāvam,ļāva pat sajust zaļo pielijušo koku patīkamo smaržu. Vējš kā ierasts spēlējās ar lapām, nekaunīgi dzenāja balto maisiņu un nelikās,ka viņiem būs draudzība turpmāk. Vējš gribēja tikai paspēlēties , bet maisiņš negribīgi modās no rīta miega pagalma zālājā. Tik daudz notikumu katrā vietā, katrā mirklī. Gājēju celiņš arī pamodies jau sen. Cik kāju viņš atkal panesa uz savas muguras. Kas zin,varbūt viņš guļ uz muguras un visi staigā pa vēderu? Tas nebija svarīgi ne vējam, ne maisiņam, ne gājējam, kas gāja - un kam ir daļa gar otru? Kur tā robeža ir. Katrs iet uz savu pusi. Steiga ir liela. Nepietiek laika. Ne sev ne citiem. Vai kādreiz būs savādāk? Šīs domas man neliek miera. Bet visiem laika nepietieks ko dot. Kādam tiks vairāk,kādam mazāk. Gribas man visiem dot kādu gabaliņu no sevis. Vai visiem varētu pietikt? Pārāk daudz jautājumu. Ja tie ir,tad tas nozīmē,ka meklēju atbildes. Bet vai vajag atbildes. Uz visiem jautājumiem nevajag. Kaija joprojām mēģina kaut ko ieskaidrot otrai. Vai tā otra nesaprot? Vai vienkārša rīta spēle. Iezvanījās telefons...