Vai nu mēs pūlējamies saprast cits citu

vai ne, mēs dzīvojam tik cieši saspiesti kopā uz mūsu papirusa laivas klāja, ka sākām uzskatīt sevi par riecieniem no viena maizes klaipa. Mēs priecājamies un raizējamies par vienu un to pašu, palīdzējām cits citam, cik vien spējam, jo ar to palīdzējām arī paši sev. Viens vadīja kuģi, lai pārējie varētu izgulēties, vārīja, lai pārējie dabūtu paēst, šuva buru un vilka virvi, lai mēs visi tiktu ātrāk uz priekšu. Katram bija svarīgi, lai pārējie justos labi, lai vieglāk varētu kopējiem spēkiem pieveikt smagās neveiksmes, kas jebkuru mirkli varēja mums uzbrukt no ārienes. / T. Heijerdāls /