09 marts, 2022

Daiņa Īvāna nekrologs Leonīdam Brežņevam 1982

 Būsim vienoti!


Tik dīvaina sajūta. Dzīve rit. Viņa aizsāktais darbs turpinās, viņa garīgā klātbūtne vēl jūtama ik uz soļa, bet viņa paša vairs nav. Grūti noticēt… Lai arī zinām – mirklīgs laika ritumā viena cilvēka mūžs, mirstīgs pats cilvēks.


Ļoti daudz Leonīda Brežņeva vārds nozīmējis īpaši manai paaudzei, tiem, kuri vēl nav sasnieguši trīsdesmit gadu slieksni. Viņa netiešā un tiešā ietekmē, viņa virzītās valsts politikas iespaidā esam vadījuši sava apzinīgā mūža gadus, nobrieduši, atraduši vietu dzīvē un iesaistījušies tās veidošanā. Mēs, karu neredzējušie, neesam to aizmirsuši. Mēs esam iemācīti novērtēt vārdu MIERS, ticēt tam un savu iespēju robežās par to cīnīties. Leonīds Brežņevs, politiķis, valsts galva un izcila personība, līdz šim allaž bijis mums līdzās, un caur mūsu paaudzi viņš tagad ieiet leģendā. Tā jau ir mūsu atbildība Nākotnes priekšā.


Šajās dienās daudz runāts par biedra Brežņeva lomu svarīgu valsts politikas principu izstrādāšanā, marksisma-ļeņinisma mācības attīstīšanā, saspīlējuma mazināšanā, par viņa darbiem kara un miera jautājumos, par viņa teorētisko mantojumu. Man kā literātam šeit tūlīt nāk prātā viņa atmiņu grāmatas “Mazā zeme”, “Atdzimšana”, “Neskartā zeme” un “Atmiņas”. Vai daudz ir tādu valstsvīru, kuri spējuši atstāt līdzīgus literārus darbus? Jo īpaši to nozīmīgumu apzināmies tagad, kad viņa vairs nav mūsu vidū. Atšķiram grāmatu, un atkal dzirdam viņa balsi, ejam cauri svarīgiem valsts dzīves notikumiem, redzam Cilvēku un viņa lomu šais notikumos. Tā vairs nav tikai literāri pārstrādāta biogrāfija vien, bet gan vispārcilvēciska līdzība par mērķtiecību un vīrišķību, par principiālu kalpošanu ideāliem, partijai un savai tautai.


Tikai pirms dažiem mēnešiem es ar interesi vēroju, kā mana kolēģe, jaunā televīzijas režisore Dace Slagūne strādāja pie Leonīda Brežņeva “Mazās zemes” fragmentu lasījuma iestudēšanas mūsu studijā. Grāmata ir par grūtiem brīžiem mūsu zemes un visas pasaules mūžā. Taču lielgabalu dārdus, ložu sprakšķus un apdullinošo nāves klusumu tajā pārskan Leonīda Brežņeva optimisma, cilvēkmīlestības un rītdienas ticības balss. Savienojoties bijušajam ar esošo, dzimst jaunais… Tas bija jūtams arī raidījumā. Un tagad man šķiet: vai nav zīmīgi, ka to iestudēja gados jauna režisore? Leonīds Brežņevs taču paliek dzīvot mūsos, viņš mums ir vajadzīgs un mēs piemiņu par viņu nesīsim tālāk.


D.Īvāns, Latvijas televīzijas redaktors




Nav komentāru: