Ko mūsu „bērnus mīlošā” valsts piedāvā pašiem mazākajiem

( Delfi raksts, kurš brīnums nav dzēsts jau daudzus gadus )

Kā norāda Latvijas Sabiedrības Veselības Aģentūra, „bērni līdz 2 gadu vecumam ir sevišķi uzņēmīgi pret slimībām, jo viņu imūnsistēma vēl nav pilnīgi attīstījusies”, tādēļ jau pirmajos divos dzīvības gados, atbilstoši 2001.gadā izdotajā Labklājības ministrijas rīkojumā Nr. 228 “Par Imunizācijas valsts programmu 2001. – 2005. gadam” atrodamajam vakcinācijas kalendāram līdz divu gadu vecumam bērnam ir jāsaņem 16 devas dažādu vakcīnu. Tajā skaitā ir 3 devas (pirmā jau pirmajā bērna dzīvības dienā, bieži vecākiem pat atļauju neprasot!) pret hepatītu B – pieaugušo slimību, ar kuru parasti inficējas dzimumceļā vai tiešā saskarsmē ar inficēta cilvēka asinīm, un jau 4.-5.dzīvības dienā – vakcīna pret tuberkulozi (tā aizliegta visā pasaulē, izņemot Ķīnu un pēcpadomju teritorijas!). Par to, ka pēc vīrusa ievadīšanas bērna organismā bērns pārvēršas par hronisku slimības nēsātāju, un par visām iespējamām smagajām sekām mūža garumā likumdevēji acīmredzot neuztraucas.

Esam raduši domāt, ka vakcinācija nodrošina imunizāciju. Taču paraudzīsimies dziļāk, izskatot šo jautājumu pēc būtības un pielietojot veselo saprātu un loģisko domāšanu. Varbūt masveidīgā vakcinācija producē daudz nopietnākas veselības problēmas, nekā tai paredzēts novērst? Un varbūt, ka vakcinācijai ar imunizāciju vispār nav nekāda sakara?

Kas atrodas vakcīnās ?

Dzīvi vai novājināti vīrusi (slimību izraisītāji). Vakcīnas satur ķimikālijas ( spēcīgas indes) – piem., formaldehīds, formalīns, etildzīvsudrabs jeb tiomersāls, alumīnija fosfāts vai alumīnija hidroksīds, kas ar nolūku tiek pievienoti vakcīnām kā konservanti. Dzīvnieku audi – piem., cūku, vistu, aitu, pērtiķu (cilvēka organismam nepieņemami proteīni) vai cilvēku audi (no abortētiem bērniņiem). Reizēm pat nekādi vakcīnām nepiederoši komponenti – piem., cilvēku mati vai cilvēku izcelsmes gļotas (atkritumi). Bez tam vakcīnās ir daudzi citi piejaukumi, par kuriem mēs varam pat nezināt, jo tie vienkārši netiek tur meklēti, un tādejādi mums nevar būt pat nojausma, cik dažādos veidos tie cilvēka organismu var ietekmēt. Visi šie materiāli tiešā veidā tiek ievadīti cilvēka asinsrites sistēmā, apejot dabiskos imunitātes aizsargmehānismus. Svarīgs faktors, kurš daudzkārt pastiprina etildzīvsudraba iedarbību uz cilvēka smadzenēm un prātu, ir sinerģētiskā toksicitāte ( etildzīvsudrabs +alumīnija savienojumi  ). Kombinētās vakcīnas var radīt vairāk vispārēju mutāciju nekā atsevišķām slimībām domātās vakcīnas.

Ar ko mēs riskējam, vakcinējot savu bērnu?

Ar sava bērna veselību mūža garumā, un reizēm arī ar dzīvību. Piem., saindēšanās gadījumā ar tiomersālu tipiska aina ir šāda: īsi pirms divu gadu vecuma sasniegšanas bērns, kurš līdz tam ir bijis absolūti vesels un normāli attīstījies, pēkšņi pārstāj komunicēt ar citiem, ieraujas sevī, izvairās no acu kontakta, raugās tukšumā, redze kļūst miglaina, bērns kļūst dīvains un noslēgts, attīstās dažādi kustību traucējumi – piem., nekontrolēta roku un kāju raustīšanās un staigāšana uz pirkstgaliem. Parādās runas traucējumi un neparasta uzvedība (raudu uzplūdi bez acīm redzama iemesla un galvas dauzīšana), dažādas pakāpes uztveres traucējumi, bieži ausu iekaisumi un augšējo elpošanas ceļu infekcijas, kuņģa-zarnu trakta problēmas un imūnsistēmas problēmas, hronisks nogurums, nieru darbības traucējumi….

Ļoti jutīga pret visām dzīvsudraba formām ir bērnu nervu sistēma: pastiprināta uzbudināmība, pastiprināts kautrīgums vai baiļu sajūta, galvas sāpes, redzes un dzirdes traucējumi, atmiņas problēmas – tādas ir biežāk novērotās sekas smadzeņu darbības traucējumu dēļ. Uz etildzīvsudrabu tiek norādīts kā uz cēloni arī citām attīstības problēmām - novēlotai runas attīstībai un uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindromam. Vakcīnas ir dažādu deģeneratīvo un auto-imūno saslimšanu cēlonis pat daudzus gadus pēc potēšanas. Eksistē pētījumi, kas norāda uz cēloņsakarībām ne tikai starp vakcināciju un UDS/UDHS un autismu, bet arī disleksiju, mentāliem traucējumiem, alerģijām, astmu, diabētu, vēzi, Alceimera slimību, Parkinsona slimību, reimatoīdo artrītu, paralīzi, izkaisīto sklerozi u.c., tai skaitā AIDS. Vakcīnas izmaina arī mūsu ģenētisko materiālu. Tas viss plaši dokumentētas medicīniskos pētījumos.

Ikdienišķie „vārti” infekciju izraisītājiem – mute un deguns, āda, plaušas, gremošanas sistēma – ir mūsu dabiskās imūnsistēmas būtiskas sastāvdaļas, katra ar saviem „instrumentiem” asinsrites pasargāšanai no ārējās vides toksisko vielu iekļūšanas tajā.

Vakcīnas, ar injekcijām ievadītas asinsritē, apiet šīs dabiskās aizsardzības sistēmas un tiešā veidā piekļūst mūsu orgāniem un audiem, un organisms tādā veidā tiek vardarbīgi pakļauts substancēm, kurām nekādā gadījumā tur nebija jānokļūst, jo daba tā nav iekārtota.

Imunitāte ir ķermeņa spēja pretoties infekcijai. 

Tolerance – tā ir situācija, kad ķermenis ir adaptējies pastāvīgajai toksīnu ietekmei. Praktiski vakcīnas forsē ķermeni pierast (kļūt nejūtīgam pret) pie toksiskām vielām. Līdz ar to var veikt loģisku secinājumu (ko apstiprinājuši arī pētījumi), ka vakcīnas ir viens no iemesliem alkoholisma, narkotiku un citu atkarību radošu substanču (tai skaitā cukura) lietošanas straujākam pieaugumam.

Vakcīnas samazina dabiskās pretestības spējas. Vakcinācija var stimulēt encefalītu, no viegla līdz smagam, kuram līdzi nāk demielinizācija, kas kavē normālu smadzeņu attīstību ar no tās izrietošiem traucējumiem un uzvedības problēmām, par kurām esam tādā sašutumā, vainojot gan skolu, gan ģimeni, bet lielā vairumā gadījumu neapzinoties to patieso cēloni. ASV katram piektajam zīdainim nācies ciest no šādām sekām!

Fakti PRET vakcīnu nozīmīgumu cīņā ar slimībām, netiek diskutēti vai pat tiek apzināti, ar nodomu slēpti. Apjomīgi oficiālas statistikas dati liecina, ka katras infekcijas slimības samazināšanās vienmēr ir notikusi agrāk par tai atbilstošās vakcīnas parādīšanos. Apmēram 50 gadus, kopš Rietumu valstīs ir sistemātiski veikta imunizācija, kurai virtuāli tikuši pakļauti visi iedzīvotāji, difterija un poliomielīts ir atgriezušies. ASV vienīgais poliomielīta cēlonis ir orāli administrētā polio vakcīna. Tur katru gadu ap 3000 bērnu mirst 4 dienu laikā pēc vakcinācijas. Epidēmijas vēl joprojām parādās valstīs, kurās imunizācija ir gandrīz totāla. Ļoti bieži ir konstatēts, ka nesen vakcinēta persona kļūst par upuri slimībai, pret ko svaigi vakcinēta. Vairākās mazattīstītās valstīs slimības biežums pēc vakcinācijas kampaņām ir gandrīz pieckāršojies. Vakcīnas var izprovocēt slimības sub-akūtu fāzi, kas var parādīties pakāpeniski un smagākās formās. Esam panākuši daudz agresīvāku patoloģiju parādīšanos nekā tās, kuras uzskatījām par uzvarētām (piem., AIDS)..

Pretēji mūsu pārliecībai, izrādās, ka vakcīnas netiek zinātniski testētas. Netiek veikti pareizi organizēti, masveidīgi ilgtermiņa pētījumi (par „eksperimentālajiem trusīšiem” tiek izmantoti bērnu namu bērni, armijas kareivji un trešās pasaules valstu, tai skaitā Latvijas, iedzīvotāji). Tam pamatā ir pieņēmums, ka vakcīnas ir nekaitīgas. Kāpēc tad kādam tās būtu jāpārbauda?

Eksistē arī pieņēmums, ka visiem negatīvajiem efektiem ir jāparādās īsā laikā pēc vakcīnas saņemšanas. Tas ir absurdi, jo ir pilnīgi skaidrs, ka vakcīna iedarbojas uz ķermeni ilgi pēc tās ievadīšanas. Reakcija uz vakcīnu, veselības pasliktināšanās var būt pakāpeniska. Neiroloģiskās problēmas var attīstīties laika gaitā. Tāpat kā ķīmiska saindēšanās var notikt pakāpeniski, tā arī saindēšanās ar vakcīnu sastāvā esošo dzīvsudrabu.

Izrādās, ka nekad nav ticis klīniski pierādīts, ka vakcinācija ir efektīva slimību profilaksē, jo neviens no pētniekiem nav tiešā veidā pakļāvis eksperimenta subjektus slimībām (tas pat nav pieļaujams no ētikas viedokļa). Ir vakcīnas, kas ielaistas apritē pēc tam, kad eksperimenti tikuši veikti uz divām jūras cūciņām un četrām pelēm (!). Mediķu zelta standarts – dubultaklās, ar placebo preparātiem veiktās pārbaudes nav veiktas, lai salīdzinātu vakcinētus un nevakcinētus cilvēkus, un tādejādi vakcinācijas prakse paliek zinātniski nepierādīta.

Tiek mākslīgi, organizēti, sistemātiski un ar nodomu dramatizēta infekcijas slimību bīstamība, praktiski ignorējot reālitāti - imunizācijas smagās sekas.

97,5% vakcīnu izraisītu nāves gadījumu un smagu seku paliek ar nodomu vai aiz nezināšanas nereģistrētas. Naivi ticam, ka neviens sertificēts praktizējošais ārsts nekad bezrūpīgi neparakstīs bērnam kaut ko tādu, kas viņam varētu būt potenciāli bīstams. Mums šķiet, ka ārsti ir neapgāžamas autoritātes veselības jautājumos. Taču pieredze ik dienas pierāda pretējo: jatrogēnās ( medicīnas radītās ) saslimšanas katru gadu paņem vairāk dzīvību, nekā dabas katastrofas un transporta līdzekļu negadījumi...

Kāpēc, par spīti traģiskajiem faktiem, bērni vēl joprojām tiek vakcinēti? Tāpēc, ka daudzu mediķu finansiālie ienākumi ir tieši proporcionāli parakstīto medikamentu daudzumam. Tiem, kas uzdrošinās runāt patiesību un atteikties no peļņas, kuru sagādājusi apšaubāma medicīniskā prakse, nereti nākas pieredzēt agresiju no kolēģu un augstākstāvošu medicīnisko un farmaceitisko instanču puses. Patiesa medicīna ir tikusi aizvietota ar farmaceitisku sistēmu, kuras interešu objekts ir peļņa, nevis pacienti. Šeit jāpiebilst, ka savus bērnus patiesību zinošie ārsti parasti nevakcinē (!).

Par spīti apjomīgajiem pētījumiem, kas jau desmitiem gadu tikuši publicēti pasaules vadošajos medicīniskajos žurnālos un dučiem grāmatu, kuras sarakstījuši ārsti, zinātnieki un neatkarīgi pētnieki, lielākā daļa pediatru un vecāku neko nezin par imunizācijas bīstamību un praktiski – bezjēdzību .Ir pienācis laiks apzināties, ka, pateicoties vakcinācijai, cilvēki kļūst par vīrusu rezervuāriem, un viņu imūnsistēmas aizsardzības spējas tiek sagrautas, atverot ieeju jaunām un neārstējamām slimībām.

Pats vakcinācijas pamatprincips ir galīgi aplams

Pirmkārt, dabiskā imunizācija ir komplekss interaktīvs process, kurā iesaistīti daudzi ķermeņa orgāni un sistēmas. To nav iespējams dublicēt ar mākslīgas antiķermenīšu stimulācijas palīdzību. Imūnsistēma ir viss cilvēka ķermenis kopā ar viņa apziņu un prātu. Tieši tādēļ visos laikmetos esam varējuši atrast cilvēkus, kuri pašā epidēmijas vidū tomēr paliek veseli. Vispārējam veselības stāvoklim šeit ir vitāla nozīme.

Otrkārt, kļūda ir teorijā, ka vīrusi un baktērijas rada slimības. Tad jau varētu apgalvot, ka žurkas un tarakāni rada atkritumus. Patiesībā tie kā sanitāri parādās tikai tur, kur jau ir atkritumi – uz maltīti. To pašu dara „nevajadzīgie” mikroorganismi mūsu organismā - ierodoties tur, kur jau ir slimība. „Maltīti” viņiem esam sagatavojam paši, ēdot negremojamus un nedzīvus produktus, kurus Daba ēšanai nav paredzējusi – cukuru, baltos miltus, pulētos rīsus, termiski apstrādātus produktus, konservantus, krāsvielas utt. Tas viss mūsu organismā uzkrājas, veidojot savdabīgu „restorānu”...

Vakcinācijas obligātums ir mīts

Uz vecāku tiesībām atteikties no iejaukšanās bērna veselībā (tātad – arī no potēšanas!) norāda Eiropas Padomes Konvencijas par cilvēktiesībām un biomedicīnu II nodaļas 5.pants: “Iejaukšanās cilvēka veselībā var tikt veikta tikai pēc tam, kad attiecīgā persona tikusi informēta un brīvi devusi piekrišanu to veikt. Šai personai iepriekš jāsaņem atbilstoša informācija par iejaukšanās mērķi un raksturu, kā arī par tās sekām un risku. Attiecīgā persona jebkurā laikā var brīvi atsaukt piekrišanu.” Vakcinācijas veikšanas kārtība (paraugieties, cik bieži tā tiek ievērota!) un atteikšanās kārtība (cik bieži tiekam informēti par iespēju atteikties no vakcinēšanas, vai par kontrindikācijām un iespējamo risku?) noteiktas Latvijas Republikas Ministru kabineta pieņemtajos Vakcinācijas noteikumos (skat. II nodaļas 6.p., III nodaļas 16., 17., 22., 24., 25., 26., 28.p.).

Katram vecākam jābūt iespējai veikt apzinātu izvēli - vakcinēt savu bērnu vai nē. Lai sādu izvēli veiktu, jābūt pieejamai objektīvai, patiesai informācijai, kas nozīmē - tai jānāk no finansiāli neieinteresētu instanču puses.

Autors: Aelita Folkmane, Baltijas Praktisko Psihologu Asociācijas biedre, Latvijas Indigo bērnu izglītības centra vadītāja-eksperte. Konsultē, vada lekcijas, seminārus un izaugsmes grupas par dabisku, veselīgu dzīvesveidu un garīgo izaugsmi, attiecību veidošanās energo-informatīvajiem mehānismiem, bērnu garīgās pasaules īpatnībām.