Mūsdienu pasaulē mēs redzam, kā valsts aizsardzība ir kļuvusi par vienu no galvenajiem politiskajiem un ekonomiskajiem jautājumiem. Taču vienlaikus daudzas valstis saskaras ar būtiskām iekšējām problēmām, piemēram, negatīvu dzimstību, demogrāfiskām krīzēm un sabiedrības novecošanos. Šajās grūtībās aizvien vairāk tiek atklāta netaisnība starp valdību prioritātēm un reālām sabiedrības vajadzībām. Kamēr valdības milzīgus līdzekļus iegulda militāro resursu iegādē, bieži vien tiek aizmirstas pašas sabiedrības pamatvajadzības, piemēram, veselība, izglītība un sociālie pabalsti.
Militāro tēriņu pieaugums ir kļuvusi par gandrīz neizbēgamu parādību daudzu valstu budžetos. Iespējams, tas saistīts ar nepieciešamību saglabāt valsts drošību un aizsargāt tās intereses starptautiskajā arēnā. Taču ir svarīgi uzsvērt, ka šāda pieeja bieži vien nozīmē pārmērīgu līdzekļu novirzīšanu aizsardzības sektora attīstībai, bet samazinot ieguldījumus cilvēkresursos, kas galu galā ir būtiski valsts ilgtspējīgai nākotnei.
Pirmajā acu uzmetienā šķiet, ka šāda rīcība ir tikai atbildīga uz reāliem draudiem. Tomēr, ja paskatāmies dziļāk, mēs redzam, ka valsts nespēja nodrošināt tās iedzīvotājiem pamata sociālās un ekonomiskās vajadzības var radīt vēl lielākas problēmas. Dzimstības kritums ir viens no skaidriem šīs problēmas simptomiem. Ja valsts, lai saglabātu savu drošību, tērē milzīgas summas uz ieročiem, bet nespēj rūpēties par to, lai iedzīvotāji būtu labklājīgi un dzīvotu apstākļos, kas veicina ģimenes izaugsmi, tad mēs nonākam pie pretrunas.
Kāds tad ir īstais mērķis? Ja dzimstība samazinās un demogrāfiskās problēmas palielinās, tad, ja mēs turpinām koncentrēties tikai uz militāro jaudu, vai mums paliks kāds, kuru aizsargāt? Vai mēs neiznīcinām pašas sabiedrības nākotni, ieguldot resursus militārās mašīnas attīstībā, kamēr iedzīvotāju skaits sarūk un viņu dzīves kvalitāte pasliktinās?
Arī militārā kompleksa peļņas iegūšana bieži tiek uztverta ar aizdomām, jo bieži vien šie uzņēmumi strādā pie lieliem valsts pasūtījumiem, kas var kļūt par iemeslu valsts līdzekļu nelietderīgai izmantošanai. Arvien vairāk tiek runāts par to, kā militārie uzņēmumi gūst peļņu no kara un konflikta, un tas bieži rada ētiskus jautājumus. Vai tas ir taisnīgi, ja peļņa tiek gūta no valsts, kura ir spiesta tērēt miljoniem dolāru, lai iegādātos ieročus un tehniku, kamēr tās iedzīvotājiem trūkst pamata iztikas līdzekļu?
Šī situācija liek jautāt: kas ir svarīgāk – lieli militārie izdevumi vai sabiedrības ilgtspējība? Iespējams, ka ir pienācis laiks veidot sabiedrību, kas būvē savu drošību no iekšienes, kur cilvēki jūtas piederīgi un apmierināti ar savu dzīvi. Ja valsts iegulda sabiedrības attīstībā – izglītībā, veselībā un sociālajā drošībā, tas varētu stiprināt valsts pamatus, veidojot veselīgu, apmierinātu sabiedrību, kura ir spējīga sevi aizstāvēt, ne tikai ar ieročiem, bet arī ar gudrību un izpratni par ilgtspējīgu attīstību.
Tādējādi ir svarīgi veidot līdzsvaru starp aizsardzības vajadzībām un sabiedrības ilgtspējīgām vajadzībām. Mēs nevaram atļauties tikai aizsargāt valsti no ārējiem draudiem, kamēr neesam spējuši nodrošināt tās iekšējo attīstību un ilgtspējību. Sabiedrības nākotne ir atkarīga no tās cilvēkiem, un tieši cilvēki ir tas, kas var sniegt valsts aizsardzību – ja viņi ir veselīgi, apmierināti un spējīgi piedalīties sabiedrības attīstībā.
Tas ir tas izaicinājums, kuru mums visiem būs jārisina: kā panākt, lai valsts būtu spējīga aizsargāt savas pamatvajadzības, nodrošinot līdzsvaru starp militāro aizsardzību un cilvēku attīstību.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru