Lupata uz sejas

Nomainīts teksts:

Cilvēks ar masku uz sejas. Šodien. Ir dīvaini un reizē šausminoši – redzēt cilvēku ar sejas masku. Savas izelpas un atpakaļizelpas ierīci. Maska uz sejas. Tā šodien kļuvusi par zīmi, kas pauž daudz vairāk. Maskas vairs nav tikai par aizsegšanu – tās ir par pakļaušanu, par klusumu un par cilvēka individualitātes apspiešanu. Kad ieraugi cilvēku ar masku, pārņem sajūta, ka viņš nēsā ne tikai maskas gabalu, bet arī savas brīvības un domas apspiešanas simbolu. Un visbiedējošākais ir tas, ka lielākā daļa cilvēku pat neapzinās, kāpēc viņi to dara.

Šī parādība nav tikai par maskām. Tā sakņojas daudz dziļāk – cilvēku spējā ļauties absolūtai propagandai, kuru viņiem dienu no dienas pasniedz televīzijas ekrāni un mediji. Cilvēki uzticas ekrānam, it kā tas būtu neapstrīdams patiesības avots. Viņi klausās diktorus, kuri ar mierīgu balsi stāsta, kas jādara, ko jādomā un no kā jābaidās. Televīzijas stāsti kļūst par vienīgo realitāti, un tā vietā, lai kritiski izvērtētu informāciju, cilvēki vienkārši dara, kas no viņiem tiek prasīts.

Maskas šajā kontekstā ir tikai aisberga redzamā daļa. Tās simbolizē dziļāku problēmu – cilvēka spēju ļaut sevi ieprogrammēt, sekojot norādēm, kuras it kā nāk no augšas. Šie norādījumi bieži tiek pasniegti ar saukļiem par "kopējo labumu", bet patiesībā tie bieži vien veido sabiedrību, kurā valda klusums un vienādība. Cilvēkiem liek ticēt, ka šī pakļaušanās ir viņu pašu izvēle, bet patiesībā tā ir ilūzija, ko veidojusi masīva propaganda.

Šausmas, kas pārņem, redzot cilvēku ar masku, ir kā instinktīva reakcija uz šo apspiešanu. Tā atgādina, ka aizsegtā seja ir tikai ārējs izpausmes veids tam, kas notiek iekšpusē – domas ir apslāpētas, jautājumi netiek uzdoti, un drosme izteikt savu viedokli izgaist. Televīzija, ar saviem uzspiestajiem naratīviem, ir kļuvusi par cilvēka galveno skolotāju, bet arī par viņa lielāko paverdzinātāju.

Cilvēks maskā ir kā programmas daļa – viņš dzīvo sistēmā, kurā viņam liek noticēt, ka paklausība ir brīvība. Viņam liek justies vainīgam, ja viņš izceļas vai jautā, kāpēc šī paklausība ir nepieciešama. Maskas simbolika apvieno visas šīs problēmas: aizvērtas mutes, apslāpētas domas un gatavību sekot norādēm bez iebildumiem.

Bet šī ironija ir skarba, jo tā izgaismo patiesību, no kuras daudzi baidās – cilvēki paši sevi iesloga savās bailēs un ļauj propagandai vadīt viņu dzīves.

Iespējams, šīs šausmas, kas pārņem, ieraugot maskas, ir brīdinājums mums pašiem – apzināties, cik viegli mēs esam vadāmi un cik daudz mēs pieņemam bez iebildumiem. Kad mēs beidzot spēsim noņemt ne tikai maskas, bet arī šo aklo sekošanu ekrāna patiesībai, tikai tad mēs atgūsim savu īsto balsi. Bet tas prasīs ne tikai drosmi domāt, bet arī drosmi atteikties no šīm "programmām", kas mūs padara par paklausīgiem zobratiem sistēmas mehānismā. Tikai retais ir spējis saprast, ka maskām nav nekāda sakara ar veselību. Es paspiestu roku ikvienam, kurš iemītu zemē jebkādu uz sejas liekamu masku.