Blakums

 Blakums ir vārds, kuru varētu viegli ignorēt, bet, ja mēs to padziļināti aplūkojam, tas slēpj sevī veselu pasauli, ko grūti aprakstīt vienkāršos vārdos. Tas neiznāk uzpeldēt virspusē, bet vairāk atrodas zem apziņas slāņiem, it kā tuvu tam, kas mums ir pazīstams, tomēr aizsargāts no acīm. Kā jebkura filozofiska jēdziena gadījumā, arī blakums aicina mūs aizdomāties par tā patieso būtību.

"Blakums" ir kā vēja pieskāriens, ko tu neuztver, līdz brīdim, kad tas atnāk, neizbēgami un neuzstājīgi. Tas ir līdzās, neizteikts, bet tomēr pamatīgs. Tas ir kā sēkla, kas izaug, kad atrod atbilstošu augsni. Blakums – tas nav tikai fiziska tuvība, tas ir arī stāvoklis, kurā viens cilvēks kļūst otra dzīves daļa, neatkarīgi no tā, vai viņi ir fiziski tuvu vai šķirti ar miljoniem gaismas gadu.

Vārds “blakums” var ietvert sevī gan kopā būšanu, gan tā paša cilvēka autonomiju. Tas ir arī kā neredzamais spēks, kas liek mums justies saistītiem, pat ja mēs vēl nezinām, kādā veidā mēs patiesībā esam savienoti. Tas ir kopābūšanas laiks, kad abas puses saprot vienu otru bez vajadzības izteikt vārdus. Tā ir līdzjūtība, sapratne un klātbūtne, kas nenozīmē vienkārši būt tuvumā, bet dalīties pasaulē. Blakums ir stāvoklis, kad ir pilnīga brīvība būt kopā ar otru, neuzliekot nevienu prasību, nepiestiprinot nevienu saiti, bet tomēr esot saistītiem neredzamā veidā.

Taču blakums nenozīmē tikai saskaņu un mieru. Tā ir arī kustība – virzība, kas veidojas no kopābūšanas. Kā ūdens, kas straumē gar klinšainu krastu, tas veido savas gultnes, vienlaikus ņemot līdzi smiltis un akmeņus. Blakums ir arī izaicinājums – tas ir brīdis, kad divi atšķirīgi cilvēki kopīgi dodas pa ceļu, uzliekot viens otram spiedienu, bet reizē arī atbalstot.

Kas tad ir kopābūšana šajā sakarā? Tā ir līdzāspastāvēšana, kad tu pieņem citu cilvēku ar visu viņa pasaules skatījumu, visiem viņa noslēpumiem un sāpēm, ar visiem viņa neizteiktajiem vārdiem un klusumiem. Un tas ir divu cilvēku apzināts lēmums – ne tikai būt blakus, bet arī ļaut viens otram piedzīvot savus dzīves mirkļus, pat ja tie nav pilnīgi kopīgi. Blakums nav tikai līdzdalība fiziskajā pasaulē, bet gan dvēseles klātbūtne.

Tāpēc blakums nozīmē vairāk nekā tikai būt kopā. Tas ir par saiknes dziļumu, kas rodas, kad divi cilvēki piedzīvo viens otra pasauli, pat ja katrs no viņiem ir ceļojis pa savu ceļu. Tas ir par cieņu pret cilvēka individuālajām robežām un tajā pašā laikā spēju būt šajā pasaulē kopā, daloties ar mirkļiem, sapņiem, bažām un cerībām. Blakums nav tikai stāvoklis, tas ir dinamiska sajūta, kas piepilda katru brīdi ar dziļumu un nozīmi.

Un varbūt vissvarīgākais ir tas, ka blakums nenozīmē tikai cieņu un tuvību. Tā ir arī atvērta iespēja būt sev, izpaužot savu personību, pat ja tas nozīmē nesaskaņas. Blakums ir spēja būt kopā, bet tomēr saglabāt savu brīvību un neatkarību.

Tātad "blakums" ir gan būt kopā, gan dot vietu atšķirībām. Tā ir mīlestība, kas nav vārdiem izteikta, bet dzīvo klusumā, atklājot sevī iespēju būt tuvāk nekā jebkad agrāk.

Vai esi piedzīvojis kadreis - blakumu?