Kā žogiem un režģiem nav varas pār literāro talantu
Šajā digitālajā laikmetā, kad brīvība ir tikai nosacīts jēdziens un cenzūra ir drīzāk izklaide nekā realitāte, ar sajūsmu varam vērot, kā tie, kas sauc sevi par “brīvības cīnītājiem”, tieši no ieslodzījuma vietām spēj kļūt par literāriem ģēnijiem. Mēs dzīvojam pasaulē, kur brīvības ierobežojumi acīmredzami ir tikai fiziski – jo garīgā un informatīvā dimensijā tie nepastāv.
Pārsteidzoši, ka šie varoņi, par spīti žogiem un kamerām, spēj nodoties augstvērtīgai žurnālistikai, rakstot reportāžas, kas pārspēj pat pieredzējušāko kara korespondentu veikumu. Viņu darbi, pilni detaļu un filozofisku pārdomu, rodas tik rūpīgi un precīzi, ka neviens īstens reportieris tos pat neuzdrošinātos apšaubīt. Cik apbrīnojami ir tas, ka viņu informācijas kanāli ir tik atvērti, tik brīvi, ka pat brīvajā pasaulē reti kurš spēj būt tik produktīvs un iedvesmojošs.
Šķiet, ieslodzījums ir tieši tas radošuma katalizators, kas nepieciešams patiesi dziļai analīzei. No kurienes nāk šie dati? Kā tiek rakstītas detalizētas esejas par ārpasauli, kurā viņi, pēc loģikas spriežot, nemaz nepiedalās? Vai arī patiesība ir daudz vienkāršāka – šis viss ir kārtējais mākslīgās brīvības šovs, kurā ieslodzījums ir tikai dekorācija, bet īstais spēks nāk no nezināmiem režisoriem ārpus cietuma mūriem?
Lai vai kā, ja literatūra un žurnālistika tik brīvi plaukst pat kamerās un aiz restēm, varbūt beidzot ir pienācis laiks aizdomāties – kurš šeit ir īstais ieslodzītais? Un vēl svarīgāk – kā šie ieslodzītie nodod ziņas? Vai viņiem ir mobilās ierīces?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru