Eiropas birokrātijas absurds: miljardu dienā tērēt ir normāli, bet algas samazināt – varoņdarbs?
Eiropas Savienības (ES) birokrātiskā mašinērija ir milzīgs, sarežģīts organisms, kas ik dienu patērē aptuveni vienu miljardu eiro. Šis skaitlis ir tik grandiozs, ka to ir grūti aptvert – tā ir summa, kas katru dienu aizplūst administratīvajās izmaksās, uzturot ierēdņus, biroja telpas, sapulces, regulējumu radīšanu un pārradīšanu. Tomēr tagad Eiropas birokrāti ir izlēmuši veikt simbolisku upuri – samazināt sev algas par 25%. Un tas tiek pasniegts kā ievērojams solis, gandrīz vai pašaizliedzīgs žests!
Bet vai tiešām tas ir revolucionārs lēmums, vai arī vienkārši vēl viens absurds teātris?
Milzīgās izmaksas un nelielā “upurēšanās”
Ja birokrātijas uzturēšana izmaksā miljardu dienā, tad šis algu samazinājums būtībā ir piliens jūrā. Tas nemaina sistēmas būtību – pārmērīgi sarežģītu, dārgu un bieži vien no realitātes atrautu pārvaldes aparātu. Samazināt algas par ceturtdaļu izklausās efektīvi, bet tas nenozīmē, ka birokrātija kļūs lētāka vai ka tās ietekme uz dalībvalstu ekonomiku mazināsies.
Vai kāds tiešām domā, ka šis žests radikāli mainīs Eiropas birokrātijas kursu? Drīzāk tas ir veids, kā publikai demonstrēt “solidaritāti” ar nodokļu maksātājiem, tajā pašā laikā turpinot radīt arvien jaunus noteikumus un struktūras, kas padara dzīvi sarežģītāku.
Kāpēc šāda sistēma pastāv?
Eiropas birokrātija ir pašatražojošs mehānisms – tā rada noteikumus, kurus pašai jāpārvalda, tādējādi nodrošinot sev nepieciešamību turpināt eksistēt. Jo vairāk regulējumu, jo vairāk vajadzīgi ierēdņi, un jo vairāk vajadzīgi ierēdņi, jo lielākas ir uzturēšanas izmaksas. Tas ir cikls, kuru grūti apturēt.
Un tajā pašā laikā, kad runa ir par birokrātijas uzturēšanu, nauda vienmēr atrodas. Bet, kad jāpalielina finansējums veselības aprūpei, izglītībai vai inovācijām, pēkšņi sākas debates par budžeta taupīšanu.
Vai birokrātija pati sevi reformēs?
Šis algu samazinājums ir kā kosmētisks labojums, kas drīzāk kalpo sabiedrisko attiecību stratēģijai, nevis reālām pārmaiņām. Patiesība ir tāda, ka birokrātija reti kad pati sevi samazina – tā dzīvo no tā, ka rada sev darbu.
Ja tiešām pastāvētu vēlme samazināt izmaksas, runa nebūtu tikai par algām. Runa būtu par struktūras vienkāršošanu, procedūru atvieglošanu, par lieko departamentu likvidēšanu. Bet tas ir daudz grūtāk, nekā veikt nelielu algu “upuri” un pēc tam pasniegt to kā lielu reformu.
Noslēgumā: komēdija, nevis revolūcija
Eiropas birokrātijas gadījumā realitāte bieži ir tuvāka komēdijai nekā efektīvai pārvaldei. Miljards dienā tiek iztērēts bez lielām debatēm, bet, kad runa ir par nelielu algu samazinājumu, tas tiek pasniegts kā varoņdarbs. Vai šis algu grieziens nozīmē īstas pārmaiņas? Diez vai. Vai tas parāda birokrātijas pašironiju? Visticamāk ne – birokrātija reti smejas pati par sevi.
Bet nodokļu maksātāji gan var – lai gan šīs smieklu cenas viņiem izmaksā ļoti dārgi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru