Elektrības tirgus Latvijā ir bijis plaši apspriests temats, it īpaši pēc tam, kad elektroenerģijas cenas būtiski pieauga un sabiedrībā radās daudz jautājumu par to, kā tiek veidotas elektrības cenas un kāpēc iedzīvotājiem jānorēķinās pēc biržas principiem.
Viena no būtiskākajām pretrunām šajā stāstā ir fakts, ka Latvija līdz nesenam laikam importēja elektrību no Krievijas un Baltkrievijas. Šīs valstis piedāvāja lētāku elektroenerģiju nekā Rietumu tirgi, bet tajā pašā laikā Latvijas valdība un enerģētikas uzņēmumi skaidroja, ka elektroenerģijas cena tiek noteikta pēc Nord Pool biržas cenām, kas nereti ir augstākas. Tas rada jautājumu – ja daļa no mūsu patērētās elektrības nāca no lētākiem avotiem, kāpēc mums tomēr bija jāmaksā pēc biržas cenām?
Šeit var izvirzīt vairākus iespējamos skaidrojumus. Pirmais ir tas, ka Latvija jau ilgstoši ir integrēta Eiropas elektroenerģijas tirgū, kur dominē tirgus princips – cena tiek noteikta pēc piedāvājuma un pieprasījuma attiecības. Lai arī mēs saņēmām elektrību no Krievijas un Baltkrievijas, šī elektrība tika tirgota caur Nord Pool sistēmu, kas nozīmē, ka tās cena tika pielāgota kopējam tirgum, nevis atspoguļoja tās sākotnējo iepirkuma cenu.
Otrais aspekts ir saistīts ar politisko un ekonomisko stratēģiju. Elektroenerģijas tirgus liberalizācija Eiropā ir radīta, lai veicinātu konkurenci un efektivitāti, bet tajā pašā laikā tā ļauj arī tirgus dalībniekiem gūt lielāku peļņu. Elektroenerģijas piegādātāji un valdības lēmumu pieņēmēji iespējams uzskatīja, ka piedāvāt elektroenerģiju par zemākām cenām, nekā to nosaka tirgus, būtu pretrunā ar kopējo ekonomisko stratēģiju.
Trešais aspekts ir atkarība no ārvalstu energoresursiem un nepieciešamība diversificēt piegādes avotus. Krievijas un Baltkrievijas elektrība bija lētāka, taču tā nāca ar politiskiem un drošības riskiem, kas kļuva acīmredzami pēc ģeopolitiskās situācijas saasināšanās. No šī viedokļa raugoties, biržas cenas princips ļauj nodrošināt caurspīdīgumu un neatkarību, pat ja tas īstermiņā nozīmē augstākas cenas.
Noslēgumā jāuzdod jautājums – vai Latvijas iedzīvotāji tiešām ir saņēmuši godīgu un taisnīgu cenu par elektrību, vai arī tirgus mehānismi ir radījuši situāciju, kurā cenu veidošana vairāk atbilst uzņēmumu interesēm, nevis patērētāju labklājībai? Vai nebūtu bijis iespējams izveidot hibrīda modeli, kas ļautu izmantot pieejamos lētākos avotus un vienlaikus saglabāt tirgus caurspīdīgumu? Šie ir jautājumi, kas prasa ne tikai ekonomisku, bet arī ētisku izvērtējumu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru