Restarts vai ilūzija? Vecās kļūdas jaunā iepakojumā
Mūsdienu politikā, kad vecās kļūdas kļūst pārāk uzkrītošas un impotence lēmumu pieņemšanā sāk līdzināties stagnācijai, bieži dzirdam vēl vienu modernu vārdu – restarts. Tas tiek pasniegts kā jauns sākums, iespēja atstāt pagātni aiz muguras un doties uz priekšu ar svaigu enerģiju. Bet vai restartu var saukt par patiesu atdzimšanu, ja pēc tam sistēma turpina darboties ar tiem pašiem kļūdu kodiem?
Patiesībā restarts bez fundamentālām pārmaiņām ir tikai ciklisks process – īss brīdis, kad dators izslēdzas, bet, ieslēdzoties atkal, rāda to pašu kļūdas paziņojumu. Atsāknēšana neizdzēš vīrusus, neizlabo sistēmas nepilnības un neuzlabo veiktspēju. Tā tikai īslaicīgi rada ilūziju, ka kaut kas ir mainījies.
Līdzīgi notiek arī politikā – kļūdas pašas par sevi nevar uzskatīt par restartu. Tās ir tikai simptoms tam, ka sistēma nav labota, vienkārši atsāknēta. Tāpat kā politiskā impotence – nespēja pieņemt drosmīgus, jēgpilnus lēmumus – nevar tikt pasniegta kā pārmaiņu sākums.
Vēl lielāka ironija atklājas tad, kad pēc skaļiem paziņojumiem par pārmaiņām un "jauno pieeju" atkal tiek izvilkts kārtējais ministrs no tās pašas Jaunās Vienotības siltumnīcas, nevis no kāda cita dārza. Vai tā ir pārmaiņa, ja stādām vienu un to pašu augu, tikai citā puķupodā? Vai patiesi var runāt par restartu, ja politiskā vide turpina griezties tajā pašā noslēgtajā lokā?
Šī situācija kļūst vēl simboliskāka, kad atceramies aizgājušo ministru, kurš, pirms aiziešanas no amata, soļoja praida gājienā ar baloniem – kā krāsains žests par vērtībām, bet bez paliekoša politiskā satura. Kā baloni, kas pēc svētkiem paliek uz ielas, pakāpeniski izplēnot, tā arī šādi "restarti" izrādās tikai īslaicīgi vizuāli efekti bez reālas sistēmiskas izmaiņas.
Šāda pieeja atgādina dārzkopi, kurš, ieraugot, ka kāpostus grauž kailgliemeži, nepārstāda dobē neko jaunu, bet vienkārši pārceļ tos pašus kāpostus uz citu dobes malu, cerot, ka šoreiz veiksies labāk. Bet pelējums un kailgliemeži seko līdzi, jo tie ir iekšā pašā sistēmā, nevis tikai uz virsmas.
Tādēļ jautājums paliek: vai mēs esam gatavi turpināt ticēt šiem "restartiem", kas beidzas turpat, kur sākās? Vai arī beidzot prasīsim ko vairāk par jauna nosaukuma uzlīmi un jau zināmu seju rotāciju?
Jo īsts restarts nav tad, kad atkal pieslēdz to pašu ierīci, bet tad, kad izlaboti paši kļūdu cēloņi. Un pagaidām šķiet, ka Jaunā Vienotība šo iespēju ir izvēlējusies ignorēt – gluži kā māja, kuras pelējumu vienkārši pārkrāso, cerot, ka neviens nepamanīs. Bet pat skaistākā fasāde nevar paslēpt patiesību, ja pamati ir sapuvuši.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru