Mūsdienu pasaule, paradoksālā kārtā būdama savienota kā nekad agrāk, šķiet arvien biežāk grimst naidā un neiecietības purvā. Mēs redzam, kā pieņemas spēkā necilvēcības kults, kurā tiek dehumanizētas veselas grupas, balstoties uz dažādiem kritērijiem – rasi, tautību, reliģiju, seksuālo orientāciju. Un, diemžēl, šajā tumšajā ainā savu lomu nereti spēlē arī naids pret konkrētu valodu.
Valoda ir kas vairāk par vienkāršu saziņas līdzekli. Tā ir kultūras nesēja, vēstures glabātāja, domāšanas veida atspoguļotāja. Katra valoda ir unikāls pasaules redzējums, kods, kas atver durvis uz konkrētas sabiedrības pieredzi, tradīcijām un vērtībām. Valoda ir mūsu identitātes daļa, mūsu saikne ar senčiem un ar tiem, kas runā to pašu valodu šodien.
Naids pret valodu ir uzbrukums ne tikai skaņu kopumam vai gramatikas likumiem. Tas ir uzbrukums cilvēku dvēselei, viņu kultūrai, viņu tiesībām justies piederīgiem. Tas ir mēģinājums atņemt viņiem instrumentu, ar kuru viņi pauž savas domas, jūtas, sapņus un sāpes. Kad valoda tiek nicināta, tiek nicināti arī tās lietotāji. Viņi tiek pakļauti stigmatizācijai, diskriminācijai un pat vardarbībai.
Kāpēc rodas šis naids pret valodu? Iemesli var būt dažādi. Tas var būt politisks instruments, lai sašķeltu sabiedrību, radītu "iekšējos" un "ārējos" ienaidniekus. Tas var būt vēsturisku traumu un aizspriedumu mantojums. Tas var būt saistīts ar bailēm no "citādā", no tā, ko mēs nesaprotam un kas varētu apdraudēt mūsu pašu identitāti vai varu.
Taču necilvēcības kults, kas barojas no naida pret valodu, ir destruktīvs un graujošs. Tas aizved mūs atpakaļ tumšajos vēstures posmos, kur cilvēki tika vajāti un iznīcināti savas identitātes dēļ. Tas liek mums aizmirst par cilvēcības pamatvērtībām – empātiju, cieņu un sapratni.
Vai mēs varam stāties pretī šim necilvēcības kultam? Vai mēs varam apturēt naida izplatīšanos pret konkrētu valodu? Es ticu, ka jā.
Pirmkārt, mums ir jāapzinās, cik svarīga ir katra valoda un cik daudz tā mums var mācīt par pasaules daudzveidību. Mums ir jāiemācās cienīt citu kultūras un identitātes, pat ja tās atšķiras no mūsu pašu.
Otrkārt, mums ir jābūt vērīgiem pret naida runu un jāreaģē uz jebkādiem necilvēcības un valodas naida izpausmēm. Mums ir jāiestājas par tiem, kas tiek diskriminēti savas valodas dēļ.
Treškārt, mums ir jāveicina dialogs un sapratne starp dažādām valodu un kultūru grupām. Mums ir jāmeklē kopīgais, nevis jākoncentrējas uz atšķirībām. Valoda var būt nevis šķērslis, bet gan tilts, kas savieno dažādus cilvēkus.
Visbeidzot, mums ir jāatceras, ka cilvēcība ir daudz plašāka un dziļāka par jebkuru valodu. Mēs visi esam cilvēki ar savām jūtām, sapņiem un tiesībām. Necilvēcības kults un naids pret valodu ir pretrunā ar mūsu pašu cilvēcisko būtību. Tāpēc mums ir jāizvēlas ceļš, kas balstīts uz cieņu, sapratni un mīlestību pret visu cilvēci tās daudzveidībā. Jo tikai tad mēs varēsim veidot patiesi humānu un iekļaujošu pasauli.
1 komentārs:
Kaur kā piekrītu. Un - naids pret kādu valodu parāda tās naidīgās personas paseklo domāšanu. Valoda kā tāda nav vainīga pie tā, ko kurā mirklī izdara valodas nēsātājs. Nīstot un principiāli nostājoties pret kādu valodu, mēs sašaurinām paši savu zināšanu apvārsni.
Un - valsts valoda un jel kādas citas valodas zināšana ir divas dažādas lietas. Valsts valoda ir oficiālā lietošanā pieņemta kāda valoda, kas nekādi nemēģina noliegt citu valodu lietošanu kādā citas valodas diasporā.
Ierakstīt komentāru