Pavasaris ir nenovēršams. Tas nāk ar katru jaunu saules stariņu, ar putnu dziesmām un plaukstošiem pumpuriem. Dabā viss mostas – zeme, koki, dzīvnieki, un arī cilvēks nevar palikt nemainīgs. Tā ir dzīves būtība – virzīties uz priekšu, augt un darīt.
Dzērves kliedz tālumā, vēstot par pārmaiņām. Viņu kliedzieni ir kā atgādinājums, ka nav laika kavēties – ir jādodas uz priekšu, jāpieņem dzīves izaicinājumi. Gulbji pārlido pāri, rādot, ka dzīve ir kustība, ceļojums no viena posma uz nākamo. Kurmji jau uzaruši laukus, norādot, ka pamati jaunam sākumam ir sagatavoti – zeme ir elpojusi, tā ir gatava jaunai dzīvībai.
Cilvēks ir daļa no dabas ritma. Mēs bieži meklējam attaisnojumus, lai atliktu darbus, baidoties no nezināmā vai slēpjoties aiz pagātnes ēnām. Bet pavasaris māca – nav laika vilcināties. Daba negaida, tā vienkārši mostas un darbojas. Arī mums ir jādara. Mums ir jāmostas no savas iekšējās ziemas, jāpārvar šaubas un jāsāk rīkoties.
Kāds var jautāt – bet ko tieši darīt? Atbilde slēpjas katra sirdī. Varbūt ir pienācis laiks piepildīt sen lolotu sapni, uzsākt jaunu projektu vai beidzot sakārtot to, kas ilgi atlikts. Varbūt ir jāsper pirmais solis pretī piedošanai, mīlestībai vai patiesam mieram sevī. Nav svarīgi, kas tas ir – galvenais ir nepalaist garām mirkli, jo pavasaris nenovēršami turpina savu ceļu.
Lai arī kas notiktu, daba turpinās savu gaitu. Dzērves atgriezīsies, gulbji lidos, un kurmji uzars laukus arī nākamgad. Bet jautājums paliek – vai mēs būsim tie paši, vai būsim spēruši soli tuvāk savai būtībai, savai patiesajai esībai? Pavasaris nāk. Ir jādara.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru