Tu pamosties. Acis vēl smagas, prāts miglains, bet kaut kur dziļi sevī tu zini – šī ir jauna diena. Vēl viena iespēja. Plaušas ievelk gaisu, sirds turpina pukstēt. Esi dzīvs. Kāpēc? Tam ir jābūt kādam iemeslam.
Ikdienas steigā mēs bieži aizmirstam pajautāt sev – kāpēc es esmu šeit? Vai mana dzīve ko nozīmē? Bet atbilde varbūt ir vienkāršāka, nekā domājam. Kaut kur pasaulē ir kāds, kuram tu esi vajadzīgs. Kāds, kuram tavs smaids var būt gaisma tumšā dienā. Kāds, kurš bez tevis justos viens. Varbūt tas ir draugs, ģimenes loceklis, varbūt pat svešinieks, kuram palīdzēsi tikai ar vienu labu vārdu vai nelielu žestu.
Dzīvei nav jābūt grandiozai misijai, lai tai būtu jēga. Varbūt tavs uzdevums šodien ir vienkārši būt klātesošam – sadzirdēt kādu, palīdzēt, iedvesmot. Iespējams, tava eksistence ir kā maza mozaīkas daļa lielākā attēlā, kuru tu pats vēl neredzi. Un tomēr – bez tevis tā nebūtu pilnīga.
Jādzīvo. Jo katra diena ir jauna lapa, kuru tikai tu vari aizpildīt. Un varbūt tieši šodien tu ieliksi pamatu kādam labam darbam, kas nākotnē izmainīs ne tikai tevi, bet arī kādu citu.
Tāpēc celies. Elpo. Ej. Un dari šo dienu vērtīgu.
1 komentārs:
:) Reizēm gan, tiesa, tā jēga ir apjēgusies un vairāk negrib. Nu, tas tā pasmaidam. Bet varbūt īsti meklēt to jēgu nevajag? Vismaz man jau pienākusi tā stadija, kurā "Es pamodos šorīt! Jauki, tātad man dota tā šodiena, lai es vēl paspētu kādam uzsmaidīt, noķert saulainu mirkli aiz astes un vēl daudz ko citu izdarīt!"
Ierakstīt komentāru