Mēs dzīvojam laikmetā, kurā tehnoloģijas ir attīstījušās vairāk nekā jebkad agrāk, taču cilvēcība, šķiet, ir izzudusi kā reta suga. Sabiedrībā valda neiecietība, agresija un nevaldāma vēlme kategorizēt cilvēkus. Vissvarīgākais ir ielikt otru kādā sarakstā – lai tikai būtu skaidrs, kurš pieder "pareizajai" grupai un kurš ne. Citādi domājošie tiek nekavējoties pasludināti par ienaidniekiem, muļķiem vai vienkārši nederīgiem.
Mūsdienās vairs nepietiek ar to, ka esi labs cilvēks – ja tu runā citā valodā, tu vairs neesi "savējais". Ja tava ādas krāsa atšķiras, tu arī neesi "savējais". Identitātes robežas tiek novilktas arvien šaurāk, un jebkurš, kas tajās neiekļaujas, tiek izstumts. Tolerance un pieņemšana, kas kādreiz bija cilvēcības pamats, tagad tiek aizvietotas ar bailēm un aizdomām.
Ikdienā mēs to redzam rindā pie kases, uz ielas, sociālajos tīklos. Pietiek kādam nejauši aizkavēties vai izteikt nepopulāru viedokli, un sprādziens ir neizbēgams – dusmas, apsaukāšanās, lamuvārdi. Cilvēki ir zaudējuši spēju saprast, ka otrs arī ir cilvēks – ar savām domām, emocijām un dzīves pieredzi. Tā vietā mēs esam kļuvuši par spriedzes pārpilniem radījumiem, kas jebkurā mirklī var eksplodēt, ja kāds uzdrošinās būt atšķirīgs.
Kas ar mums ir noticis? Kad mēs pazaudējām cilvēcību? Kāpēc cieņa, iejūtība un empātija ir kļuvušas par vājuma pazīmēm? Mūsdienu pasaule mūs ir pieradinājusi skatīties uz dzīvi kā uz kaujas lauku, kurā jāizdzīvo tikai stiprākajiem, taču šī "spēka" definīcija bieži vien nozīmē vienkārši spēju kliegt skaļāk un nospiest citus zemāk.
Mēs vairs neskatāmies cits citam acīs, mēs tikai šķirojam, vērtējam, salīdzinām un nosodām. Sociālie tīkli ir pārvērtušies par mūsdienu tiesu zāli, kur katrs var kļūt par upuri tikai tāpēc, ka izteicis "nepareizo" viedokli vai izdarījis "nepareizo" izvēli. Mēs necenšamies saprast – mēs tikai gaidām izdevību kādu notiesāt.
Vai ir iespējams šo visu mainīt? Vai mēs vēl varam atgriezties pie cilvēcības, vai arī esam pārāk tālu aizgājuši? Atbilde ir katra paša rokās. Cilvēcība nezaudē vērtību tāpēc, ka pasaule mainās – to zaudējam mēs paši, kad izvēlamies būt vienaldzīgi. Mēs paši izvēlamies agresiju, nevis dialogu, naidu, nevis sapratni. Un, iespējams, tieši tagad ir īstais brīdis mainīt šo trajektoriju. Jo, ja mēs turpināsim iet šo ceļu, pienāks diena, kad cilvēks cilvēkam vairs nebūs pat vilks – viņš būs tikai numurs kārtējā sarakstā.
3 komentāri:
Zini, man, lasot tevis pausto, radies iespaids, ka esi dzīvojis kādā burbulī. Un tikai tagad pamanījis problēmu.
Nicīga attieksme pret citu rasu cilvēkiem jau pastāv ilgus gadsimtus. Kā piemērs te var droši būt situācija ASV. Ne jau tukšā vietā radās vajadzība ASV nēģerus toleranti saukt par afroamerikāņiem, visas tur bijušās peripetijas vēl pagājušā gadsimta vidū, kad krāsainie kungi un dāmas aktīvi cīnījās par savām vienlīdzīgām tiesībām.
Arī mūsu valstiņā ir tādā vai citādā formā bijusi un ir paliela cilvēku vērtēšana pēc etniskās piederības. Romus, kurus agrāk vienkārši sauca tikai un vienīgi par čigāniem, vēl tagad neviennozīmīgi vērtē, kaut arī tas vairs neizpaužas atklātās formās. Krievu attieksme pret latviešiem un otrādi? Es piederu tai paaudzei, kurai puse dzīves pagājusi padomju laikos, un kura ir atklausījusies no še sabraukušajiem krieviem apzīmējumu "fašisti". Mūsu tagadējā attieksme pret krieviem? It sevišķi, kad aktuāla tēma ir notikumi Ukrainā....
Pie viena, manā mājā ir izveidojusies ne visai laipna attieksme pret tadžikiem. Paši uzprasījušies ar savu visai nekorekto (maigi sakot) uzvedību koplietošanas telpās.
Vispār, tēma, kā vienmēr paplaša, daudz varētu izpausties. Vienā komentārā diemžēl formāts laikam ka neļauj....
Neesmu dzīvojis burbulī. Nevaru saprast, ka tepat latvieši rej kā suņi viens uz otru. Ja es neatbalstu karu, tad mani uzskata par Putinistu. Es runāju par to vienkāršo cilvēcību, ka cilvēks ir cilvēks. Un nav man tiesību kādu tiesāt.Šeit var diskutēt bezgalīgi.
Tiešām, tēma ir nu ļoti plaša. Un cilvēcība vienmēr ir tā vērtība, uz kuru vajadzētu tiekties.
Ierakstīt komentāru