Un tādiem mums nav jābūt
Perfekcijas ilūzija ir kā horizonts – jo tuvāk tai tuvojamies, jo tā attālinās. Cilvēks mūžīgi tiecas pēc pilnības, pēc ideāla, ko paši sev uzspiežam vai ko sabiedrība mums uzliek kā standartu. Bet vai mēs esam domāti tam, lai kļūtu nevainojami? Vai tiešām mūsu dzīves jēga ir kļūt par steriliem, bezemocionāliem tēliem, kas nekad nekļūdās, nekad nekrīt un vienmēr spīd kā pulēts dimants?
Patiesībā mūsu skaistums un unikalitāte slēpjas mūsu nepilnībās
Mēs esam veidoti no pieredzēm – gan no uzvarām, gan no sakāvēm. Mūsu kļūdas, mūsu zili ceļgali un rētas ir mūsu dzīves kartes – tās stāsta par to, ko esam piedzīvojuši, kur esam krituši un no kurienes esam piecēlušies.
Bērnībā mēs skraidījām bezbailīgi, krītām un apsitāmies, bet tas netraucēja mums celties un turpināt. Kāpēc, pieaugot, mēs sākam baidīties no šiem kritieniem? Kāpēc sākam uzskatīt, ka kļūdīšanās ir kaut kas kaunpilns?
Mēs neesam roboti, mums nav jābūt nevainojamiem
Mums ir jābūt īstiem – ar visām savām kļūdām, ar visām savām vājībām, ar visiem saviem nepilnīgajiem smiekliem un saraustītajiem sapņiem. Jo tieši tas mūs padara par cilvēkiem.
Kad pieņemam sevi tādus, kādi esam
mēs beidzot sākam patiesi dzīvot. Un tā ir lielākā dāvana, ko varam sev dot – būt pašiem, bez maskām un bez bailēm krist. Jo tikai tie, kas uzdrošinās krist, spēj patiesi pacelties.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru