Cik bieži mēs baidāmies atzīt sev, ka kaut kas mums neizdodas, ka kaut ko nesaprotam vai ka mums pietrūkst spēka? Mēs baidāmies izskatīties vāji citu acīs, baidāmies paši sev šķist nepietiekami. Mēs uzliekam bruņas, radām ilūziju, ka visu kontrolējam, ka mums nav nekādu trūkumu. Bet vai tā tiešām ir patiesā spēka izpausme?
Patiesībā atzīt savu vājumu nav nekāda vājība. Tas ir pirmais solis uz izaugsmi, uz patiesu gudrību un dziļāku dzīves izpratni. Cilvēks, kurš nespēj atzīt savu trauslumu, noslēdzas, kļūst ciets un nespēj iemācīties neko jaunu. Taču tas, kurš drosmīgi pieņem savas robežas, iegūst brīvību – viņš var tās paplašināt, viņš var lūgt palīdzību, viņš var augt.
Neviens nav visās lietās spēcīgs. Neviens nav pilnīgs. Bet pasaule liek mums ticēt pretējam – ka mums vienmēr jābūt veiksmīgiem, spēcīgiem, pašpietiekamiem. Un mēs cīnāmies pret savu cilvēcību, cenšoties atbilst nereālām prasībām. Tomēr tikai tad, kad atļaujam sev būt nepilnīgiem, mēs atveramies patiesai dzīvei – dzīvei, kurā varam mācīties, pieņemt palīdzību, būt pa īstam godīgi pret sevi.
Spēks nav tajā, lai nekad nekluptu, bet gan tajā, lai spētu piecelties. Un reizēm, lai pieceltos, vispirms ir jāatzīst – esmu nokritis. Tajā nav nekāda vājuma. Tikai patiesība. Un patiesība vienmēr ir spēks.
2 komentāri:
To var paturpināt līdz - spēks ir atzīt, ka "mans viedoklis ir tikai mans, citiem var būt citādāks. Tas ir normāli, esmu cilvēks, nevis vienpersoniskā taisnība". Kaut kā tā no šī pat cikla.
Spēks ir arī tajā, ka top atzīta cilvēku visāda dažādība un šī dažādība pieņemta bez savas īpatnības uzspiešana citiem kā norma.
Kaut kā tā. Jo galvenais - pamosties no rīta un pieņemt katru jaunu lietu kā pašu par sevi saprotamu. Ar mieru sevī, kas automātiski aizplūdīs apkārtējos...
Nu, kaut kā. Ceru, neesmu pārāk dogmatiska.
Piekrītu viedoklim. Paldies par domu!
Ierakstīt komentāru