Pārdomas par pārmaiņām

Dzīve ir nemitīgā kustībā

Kā upe, kas plūst uz jūru, tā mainās, vijas, dažreiz ir rāma un paredzama, citreiz – strauja un bangojoša. Un šajā plūdumā neizbēgami sastopamies ar pārmaiņām. Tās var būt lielas un dzīvi apgriezt kājām gaisā – jauns darbs, jaunas mājas, attiecību beigas vai sākums. Tās var būt arī mazas, tik tikko pamanāmas – kā gadalaiku maiņa aiz loga vai jauna ieraduma veidošanās.

Interesanti, cik dažādi mēs uz tām reaģējam

Bieži vien pirmā reakcija ir pretestība. Mēs tiecamies pēc stabilitātes, pēc paredzamības. Ierastā rutīna sniedz drošības sajūtu, pat ja tā kļuvusi nedaudz apnicīga. Bailes no nezināmā, sajūta, ka zaudējam kontroli, skumjas pēc tā, kas bijis – tas viss ir tik cilvēcīgi. Mēs pieķeramies pagātnei kā drošam enkuru pazīstamā ostā.

Bet vai pilnīga nemainība būtu labāka?

Kā stāvošs ūdens, kas ar laiku zaudē dzidrumu, arī dzīve bez pārmaiņām, šķiet, zaudētu savu vitalitāti. Tieši pārmaiņas ir tās, kas liek mums augt, mācīties, pielāgoties. Tās izaicina mūsu pieņēmumus, liek pārskatīt vērtības un atklāt sevī spēku, par kuru, iespējams, pat nenojautām. Cik daudz jauna mēs iemācāmies, kad esam spiesti izkāpt no komforta zonas? Cik daudz skaistu mirkļu un iespēju varētu paiet garām, ja mēs vienmēr turētos pie viena un tā paša?

Varbūt grūtākais ir atrast līdzsvaru – starp vēlmi pēc stabilitātes un spēju pieņemt pārmaiņas kā neatņemamu dzīves sastāvdaļu. Pieņemt, ka ne viss ir mūsu kontrolē, bet mūsu reakcija, mūsu attieksme – tas gan ir mūsu ziņā. Varbūt stabilitāte nav jāmeklē nemainīgos ārējos apstākļos, bet gan sevī? Mūsu vērtības, mūsu tuvākie cilvēki, spēja saglabāt mieru vētras vidū – tie varētu būt tie patiesie enkuri.

Pārmaiņas nav ne labas, ne sliktas pašas par sevi. Tās vienkārši ir. Tās ir apliecinājums tam, ka esam dzīvi, ka laiks rit uz priekšu. Un mūsu spēks, šķiet, slēpjas nevis spējā tās apturēt, bet gan prasmei tajās orientēties, mācīties no tām un, iespējams, pat atrast jaunu skaistumu mainīgajā ainavā. Varbūt lielākā māksla ir iemācīties dejot līdzi dzīves ritmam, pat ja melodija laiku pa laikam mainās?