Radošā inteliģence

Bija kaut kāda sāls ar ko sālīt. Tagad tā vietā ir tukšums.

Latvija, mūsu mazā, bet lepna zeme, reiz bija mājvieta radošajai inteliģencei, cilvēkiem, kas ar savu dzīvotspēju, dziļajām pārdomām un nemitīgo tieksmi pēc jauniem horizontiem veidoja valsts kultūru, mākslu un sabiedrību. Šie cilvēki bija kā spogulis, kas atspoguļoja gan savas tautas dvēseli, gan tās sāpīgās, tomēr cerīgās cerības par nākotni. To cilvēku rokraksts bija dziļš un smalks – viņi bija izdzīvojuši cīņas par neatkarību, skatījušies acu priekšā uz sabiedrības vērtību iznīcināšanu un vienlaikus veidojuši jaunu identitāti. Bet kur ir šie cilvēki tagad? Un vai vēl ir iespējams atrast šo „sāli,” ar ko dzīvot?

Toreiz, pirms gadiem, šī radošā inteliģence bija sava veida dzīvsugai līdzīga enerģija. Tie bija cilvēki, kuru vārdi kļuva par filozofijas un mākslas simboliem. Rakstnieki, dzejnieki, filozofi, mākslinieki – tie visi radīja bezgalīgu daudzumu nozīmīgu darbu, kas ne tikai iedvesmoja, bet arī audzināja jaunas paaudzes, mācot viņus domāt plašāk un dziļāk. Šiem cilvēkiem bija sava misija – uzdot jautājumus un aicināt pārdomāt, uzskatīt pasauli ne tikai par ikdienas norisēm, bet gan kā dzīves noslēpumainu un neizsmeļamu fenomenu, kas pieprasa izzināšanu.

Tajos laikos bija kaut kāda „sāls.” Radošā inteliģence bija pārliecināta, ka kultūra un intelekts ir tie, kas uztur dzīves jēgu. Radošie prāti bija kā tilti starp vēsturi un nākotni, spējot uzturēt sabiedrības spēju domāt un saprast savu vietu pasaulē. Katrs darbs bija ceļojums uz nezināmo, katrs stāsts vai dzejolis bija apziņas atvēršana, kas deva garīgu gaismu nākotnei. Ar to „sāli” tika sālīts sabiedrības apziņas telpa – aizdomāties par vērtībām, par cilvēcisko cieņu, par to, kā mēs varam dzīvot labāk un ar lielāku izpratni par to, kas mēs esam un ko mēs varam kļūt.

Bet, kā tas mēdz notikt vēstures gaitā, kaut kas mainījās. Laiks nepaliek vienā vietā, un cilvēki ar to mainās. Atbrīvojoties no ideoloģiskajām slogs un padomju laiku priedēm, Latvija devās ceļā uz brīvību, uz jaunu identitāti. Bet šajā ceļojumā tika kaut kas pazaudēts. Radošās inteliģences vietā, šķiet, ir iestājies tukšums.

Šodien mēs dzīvojam laikā, kad radošā inteliģence ir kļuvusi fragmentēta un bieži vien zaudējusi savu sākotnējo dzīvotspēju. Tas ir kā klusums, kas aizsedz sākotnējo spēku, kuru šie cilvēki kādreiz pārstāvēja. Ir pārāk daudz virspusēju attieksmju, banalitātes, un dzīves vērtības bieži tiek mērītas tikai materiālās bagātības vai momentālās popularitātes rādītājiem. Tā vietā, lai būtu telpa dziļām un sarežģītām pārdomām, sabiedrība bieži vien ir iekļāvusi sevi virspusējās izklaidēs un ātrās patēriņa kultūrā. Mēs vairs neuzdodam tādus jautājumus, kas mudinātu uz patiesām filozofiskām pārdomām. Radošie prāti, kas kādreiz bija tautas dvēseles vadoņi, šķiet, ir palikuši margināli.

Bet varbūt šī situācija nav pilnīgi bezcerīga.

Tukšums nav pilnīgs; tas ir tikai pārejošs stāvoklis. Radošā inteliģence nav mirusi, tikai varbūt nedaudz novākusi savu formu, mainījusi pieeju sabiedrībai. Ir jaunas iespējas un izaicinājumi, kas prasa jaunu veidu radošuma, jaunu pieeju, lai atkal iedvesmotu un satricinātu apziņu. Varbūt šī „sāls” tikai jāatrod citā formā, ar jauniem medijiem un jauniem veidiem, kā sasniegt sabiedrību.

Mēs, iespējams, dzīvojam laikā, kad daudzas no vecajām vērtībām un ideāliem vairs nav tik aktuālas. Tomēr, kā tas bieži notiek cilvēces vēsturē, tukšums bieži vien kļūst par jauna sākuma iespēju. Radošā inteliģence var atdzimt, tikai mēs paši tam jāsagatavojas – gan intelektuāli, gan emocionāli. Galu galā, katra tauta piedzīvo savus pacēlumus un kritumus, bet, ja vien cilvēki saglabā spēju saprast sevi un pasauli, nekad nav par vēlu atrast šo „sāli,” kas atkal var piešķirt dzīvei nozīmi un dziļumu.