Skaļākā no klusēšanām
Cilvēks no dabas ir sociāla būtne, alkstoša pēc tuvības un sapratnes. Mēs veidojam attiecības, draudzību, ģimenes, lai dalītos savā pasaulē un justu, ka neesam vieni. Tomēr reizēm tieši blakus kādam citam mēs piedzīvojam dziļāko vientulību. Šī sajūta, kad esam fiziski kopā, bet emocionāli tālu, ir daudz smagāka nekā vienkārša būšana vienam. Tā ir vientulība divatā – stāvoklis, kurā attālums starp diviem cilvēkiem nav mērāms metros, bet gan neizrunātos vārdos un nesadzirdētās domās.
Klusums, kas runā skaļāk par vārdiem
Divi cilvēki var dzīvot zem viena jumta, kopīgi brokastot, pat dalīties ar ikdienas rūpēm, bet tomēr būt tik tālu viens no otra kā divas paralēlas pasaules. Sākumā šo plaisu var nemanīt – tā parādās kā mazas nesakritības, noklusētas sāpes vai neizteikta vēlme pēc dziļākas sapratnes. Taču ar laiku šī neredzamā barjera kļūst arvien biezāka, līdz klusums starp abiem kļūst smagāks par jebkuru skaļu strīdu.
Vientulība divatā nav tikai par fizisku attālumu vai komunikācijas trūkumu. Tā ir par to, ka kāds tevi nesaprot, pat ja viņš ir tepat blakus. Tā ir sajūta, ka tava būtība paliek nepamanīta, ka tavs iekšējais es netiek sadzirdēts. Un tieši šī nesadzirdēšana rada visdziļāko tukšumu.
Kāpēc tā notiek?
Vientulība divatā rodas, kad attiecībās pazūd patiesa emocionālā tuvība. Tā var būt sekas ikdienas rutīnai, kad attiecības kļūst mehāniskas un cilvēki sāk uztvert viens otru kā pašsaprotamus. Tā var rasties arī tad, ja starp partneriem izveidojas nerisinātas domstarpības vai neizteiktas sāpes, kas lēnām izēd tuvību.
Bieži vien šāda vientulība ir īpaši skaudra, jo tā ir pretruna pašas attiecību būtībai – būt kopā, dalīties un saprasties. Tā ir kā ilūzijas sabrukums – mēs esam šeit, bet tajā pašā laikā neesam.
Vai ir iespējams atgriezt tuvību?
Atbrīvoties no vientulības divatā prasa drosmi – drosmi paskatīties otram acīs un atzīt plaisu starp jums. Tā prasa atklātību, vēlmi saprast un spēju klausīties ne tikai ar ausīm, bet arī ar sirdi.
Reizēm tas nozīmē pārvarēt lepnību un runāt par to, kas sāp. Citreiz – spēt pieņemt otra cilvēka pasauli tādu, kāda tā ir, nevis tādu, kādu mēs to vēlamies redzēt. Un dažkārt vientulība divatā kļūst par zīmi, ka ceļi tomēr vairs nesakrīt un vienīgais veids, kā izbeigt šo tukšumu, ir atrast drosmi būt patiesi vienam, nevis viltus kopā.
Jo patiesībā vientulība nav baisa pati par sevi – īstā vientulība ir tad, kad esam kopā ar kādu, bet jūtamies kā svešinieki. Tā ir smagāka par jebkuru vienpatību, jo atņem cerību uz sapratni. Un kas gan ir skumjāk – būt vienam vai justies vientuļam starp savējiem?
2 komentāri:
Zini, šāda sajūta laikam ka var rasties tad, ja indivīds ko ļoti gaida no tā otra, radījis sev nosacītu ilūziju par otru cilvēku. Izmisīgā gaidīšana no otra, blakus dzīvojošā cilvēka tās lietas, tās sajūtas, ko tas cilvēks nespēj dot, arī rada vientulības un nesaprastības sajūtu. Ja kopā dzīvo cilvēki, kuriem tās jaunības, iemīlēšanās sajūtu rozā brilles ir jau nobālējušas, kaut kas attiecībās zudis, parasti tukša vieta ilgi nepaliek tukša, ir izveidojušies citi saskarsmes punkti. Zināma sadarbība, kurā netiek gaidīts jebkas no otra, katrs to telpu aizpilda ar ko savu, citu. Un "kuģis" brauc tālāk, nav vientulības. Kaut kā tā, ceru, ka nesapinos formulējumā.
Paldies par domām!
Ierakstīt komentāru