Laime nav jāatrod – tā ir jāizveido sevī.

Mēs bieži dzirdam: "Atrodi savu otro pusīti, tad viss būs kārtībā." Bet kāpēc mēs vispār jūtamies kā puse? Kāpēc šķiet, ka kāds cits varētu piepildīt to tukšumu, ko paši neprotam aizpildīt?

Es aizvien vairāk sāku domāt, ka attiecības nav glābšanas veste dzīvē. Tās nav risinājums vientulībai vai garlaicībai. Tās ir pieredze, kurā mēs varam dalīties, ja paši esam veseli un piepildīti. Es vairs neticu, ka kāds cits spēs man iedot to, ko pats sev neesmu devis.

Vīrietim bieži māca būt stipram, nodrošināt, aizsargāt. Bet reti kurš runā par iekšējo stiprumu – to, kas nebalstās ne statusā, ne naudā, bet spējā būt mierā ar sevi. Jo tad, kad tu esi mierā ar sevi, tu nevienu nesatrauc, tu nevienu nespied. Un attiecības vairs nav vajadzība – tās kļūst par izvēli.

Man šķiet, īstas attiecības sākas tad, kad es vairs neko neprasu. Ne tāpēc, ka man nav vajadzību, bet tāpēc, ka esmu pats iemācījies par sevi parūpēties – gan emocionāli, gan praktiski. Un tad otrs cilvēks ienāk nevis lai aizlāpītu robus, bet lai paplašinātu to, kas jau ir.

Mēs pārāk bieži projektējam savas iekšējās vajadzības uz otru. "Man vajag kādu blakus." "Man vajag, lai mani mīl." Bet patiesībā – mums vajag mīlēt pašiem sevi. Jo citādi mēs prasām no otra to, ko paši nemākam dot. Un tas vienmēr ved uz vilšanos.

Kad attiecības kļūst par darījumu – tu man, es tev – tajās pazūd brīvība. Bet bez brīvības nav arī īstas tuvības. Es negribu attiecības, kurās kāds ir atbildīgs par manu labsajūtu. Es gribu tādas, kurās mēs viens otru papildinām, nevis noslīcinām gaidās.

Es domāju, vīrietis nav tas, kurš meklē sievieti, lai tā būtu viņa motivācija dzīvot. Vīrietis ir tas, kurš pats zin, kā dzīvot – un, kad viņš ir gatavs, viņš izvēlas dalīties ar kādu šajā ceļā.

Tāpēc pirms jautāju, kā atrast īsto sievieti, es sev pajautāju: vai es pats esmu cilvēks, ar kuru būtu vērts būt kopā? Un, ja godīgi, tā ir viena no svarīgākajām sarunām, ko vīrietis var veikt – ar sevi.