Rīts ar SUP – klusuma meditācija uz ūdens

Rīts uz SUP dēļa nav tikai fiziska aktivitāte – tas ir ceļojums sevī, uz vietu, kur miers kļūst par valodu un daba par sarunu biedru. Kad pirmie saules stari sāk lauzt miglas palagu, kas klājas pār meldriem, pasaule šķiet aizturējusi elpu. Ezerā viss vēl tikai mostas, un arī es – uz SUP dēļa – esmu daļa no šī rīta rituāla.

Ūdens virsma mierīga kā stikls, katrs airējiena vilnis atbalsojas klusumā. Meldri čukst savas rīta dziesmas, un pīles nesteidzīgi brokasto, ķidājot ūdens virsmu un glāstot to ar knābjiem. Tās mazgājas, šļakstās, un šķiet – tās arī zina, ka šis rīts ir īpašs. Kāds putns sauc no niedrāja – varbūt ziņo citiem, ka pienācis laiks rīta sapulcei, laiks sākt jaunu dienu.

SUP dēlis slīd lēni, bez steigas. Es nejūtos kā ciemiņš šajā vidē – esmu tās daļa. Katrs elpas vilciens kļūst dziļāks, katrs mirklis – garāks. Prāts nomierinās, doma kļūst viegla kā migla, kas lēni izklīst virs ūdens. Tā nav vienkārši pastaiga – tas ir miera stāvoklis, kurā pazūd robežas starp “es” un “vide”. Tu esi daba. Tu esi ūdens, tu esi rīts.

Pēc airēšanas ķermenis alkst atdzimšanas – un pelde ezerā kļūst par simbolisku atgriešanos. Aukstums sākumā dur kā adatas, bet tad ķermenis atveras un sajūt – tas ir tīrīšanās brīdis. Āda kļūst dzīva, asinis plūst straujāk, un dvēsele – tā gluži vienkārši smaida.

Šāds rīts maina dienu. Tā nav tikai fiziska kustība vai relaksācija – tā ir atgādināšana: miers nav kaut kur ārpusē, tas ir tepat – kad esi klātesošs. SUP kļūst par platformu ne tikai ūdenī, bet arī uz sevis – uz sevis kā cilvēka, kurš uz brīdi atmet visu lieko un klausās: pīlēs, miglā, meldros. Klausās sevī.

Un varbūt – tieši tā sākas īsta diena.