Tomāti želejā
Mammas bērnības gardumi un atmiņu metafizika Ir lietas, kas pieder tikai bērnībai. Tās nav ne rotaļlietas, ne mājas pagalmi, ne pat vasaras bez gala — tās ir garšas. Tās garšas, kuras, šķiet, nevar atveidot nekas cits kā tikai atmiņa. Viena no tām — tomāti želejā. Šis vienkāršais, bet vienlaikus sirreālais ēdiens, kas reiz pildīja Mammas rūpīgi krāsoto stikla burku rindas, kļūst par veselu pasauli, kad to pieminam. Tomāti želejā — tas ir bērnības paradokss. Kas cits varētu būt tik dīvaini savienots — dārzeņa siltā skābuma maigums ar želejas vēso, caurspīdīgo stingrumu? Un tomēr — tur bija kāda harmonija. Mammas rokas, kas uzvārīja želeju, šķiet, vadījās ne tikai pēc receptes, bet pēc ritma, kas līdzīgs dzīves elpai. Tur bija pacietība, laiks un ticība, ka šis brīdis — kad tomāts tiek iegremdēts želejā — ir kaut kā svēts. Kad pieaugušie runā par bērnību, viņi bieži atceras smaržas — svaigi pļautu zāli, krāsotu koka logu, jūras sāļumu. Bet bērnības būtība, varbūt, slēpjas garšā. Garšā...