Tomāti želejā

Mammas bērnības gardumi un atmiņu metafizika

Ir lietas, kas pieder tikai bērnībai. Tās nav ne rotaļlietas, ne mājas pagalmi, ne pat vasaras bez gala — tās ir garšas. Tās garšas, kuras, šķiet, nevar atveidot nekas cits kā tikai atmiņa. Viena no tām — tomāti želejā. Šis vienkāršais, bet vienlaikus sirreālais ēdiens, kas reiz pildīja Mammas rūpīgi krāsoto stikla burku rindas, kļūst par veselu pasauli, kad to pieminam.

Tomāti želejā — tas ir bērnības paradokss. Kas cits varētu būt tik dīvaini savienots — dārzeņa siltā skābuma maigums ar želejas vēso, caurspīdīgo stingrumu? Un tomēr — tur bija kāda harmonija. Mammas rokas, kas uzvārīja želeju, šķiet, vadījās ne tikai pēc receptes, bet pēc ritma, kas līdzīgs dzīves elpai. Tur bija pacietība, laiks un ticība, ka šis brīdis — kad tomāts tiek iegremdēts želejā — ir kaut kā svēts.

Kad pieaugušie runā par bērnību, viņi bieži atceras smaržas — svaigi pļautu zāli, krāsotu koka logu, jūras sāļumu. Bet bērnības būtība, varbūt, slēpjas garšā. Garšā, kas apvieno pretstatus — saldumu un skābumu, maigumu un stingrību, silto un auksto. Tā ir dzīves pirmā filozofija: saprast, ka lietas var būt vienlaikus pretrunīgas un tomēr pilnīgas. Tāpat kā mēs paši.

Tomāti želejā kļūst par atgādinājumu, ka skaistums ne vienmēr ir saprotams. Bērnībā mēs viņus ēdām bez jautājumiem. Pieaugušā vecumā mēs tos skatāmies kā simbolu — par to, kas zuda līdz ar Mammai piederošo pasauli. Šodienas burkas plauktos ir gludas, rūpnieciski ražotas, un tajās nav tās neredzamās rokas, kas reiz ielika mīlestību starp tomātu un želejas kārtu.

Varbūt tāpēc mēs reizēm meklējam šo garšu atpakaļ — ne jau pēc receptes, bet pēc sajūtas. Jo katrs tomāts želejā bija sava veida atbilde uz jautājumu: kā saglabāt vasaru ziemā, kā siltumu — aukstumā, kā bērnību — pieaugušā pasaulē.

Un tā, katru reizi, kad atmiņās atveras viena no tām burkām, mēs saprotam — laiks ir kā želeja: caurspīdīgs, bet noturīgs. Un mēs, tāpat kā tomāti, esam tajā iemērkti — mīlestībā, atmiņā, laika garšā