Igaunijas Republikas valdība šodien devusi atļauju sākt sagatavošanās darbus AS Eesti Post (Omniva) privatizācijai.

Vai Latvijas Pasta privatizācija ir tikai laika jautājums?

Igaunijas valdība šodien devusi atļauju sākt sagatavošanās darbus AS Eesti Post (Omniva) privatizācijai. Šis solis, lai arī paredzams, ir simbolisks – tas iezīmē laikmeta beigas valsts monopolam tradicionālajā pasta nozarē. Jautājums, kas tagad kļūst arvien skaļāks arī pie mums: cik ilgi Latvija vēl varēs un gribēs subsidēt nerentablu valsts uzņēmumu?

Pasta pakalpojumu laikmets mainās

Digitālais laikmets ir būtiski mainījis veidu, kā cilvēki sazinās un iepērkas. Vēstules ir aizstājušas e-pasti un elektroniskie paraksti, un pat rēķini vairs nenonāk pastkastītēs. Pasta funkcija pamazām pārvietojusies uz sūtījumu loģistiku un e-komerciju, kur konkurence ir sīva – privātie uzņēmumi kā DPD, Venipak un Omniva darbojas efektīvāk, ātrāk un bieži arī lētāk.

Šajā kontekstā Latvijas Pasts arvien biežāk izskatās kā uzņēmums, kas dzīvo no pagātnes inerce. Katru gadu sabiedrībā izskan diskusijas par nepieciešamību subsidēt zaudējumus, jo daudzi lauku reģionu pakalpojumu punkti ir nerentabli, bet sociāli nepieciešami. Valsts šeit kļūst par sociālo amortizatoru, uzturot infrastruktūru, kuru tirgus pats nespēj noturēt.

Cik ilgi valsts to var atļauties?

Subsidēt nozari bez ilgtermiņa reformas nozīmē atlikto lēmumu politiku. Katra nākamā valdība cer, ka “vēl kādu laiku izvilksim”, taču ekonomiskie rādītāji un klientu paradumi skaidri rāda – modelis nav ilgtspējīgs. Ja valsts katru gadu spiesta ieliet miljonus uzņēmumā, kas nespēj pielāgoties tirgus apstākļiem, jautājums par privatizāciju kļūst nevis “vai”, bet “kad”.

Igaunijas piemērs – pragmatiska pieeja

Igaunija atkal parāda sev raksturīgo praktisko un digitālo domāšanu. Tā redz, ka valsts īpašumā esošs pasta uzņēmums vairs nav stratēģiski nozīmīgs, kāds tas bija pirms 20 vai 30 gadiem. Privatizācija ļauj piesaistīt kapitālu, inovācijas un efektivitāti, vienlaikus saglabājot valsts uzraudzību pār sabiedriski nozīmīgiem pakalpojumiem – piemēram, universālo pasta servisu.

Arī Latvijai drīz būs jāizšķiras – vai turpināt subsidēt zaudējumus, vai pārdefinēt valsts lomu no operatora uz regulatoru.

Latvijas Pasts kā valsts simbols vienmēr būs daļa no mūsu identitātes – dzeltenie auto, pastnieki lauku ceļos, vēstules uz Ziemassvētkiem. Taču laiki mainās. Romantika nevar būt par iemeslu stagnācijai.
Iespējams, pienācis brīdis godīgi atzīt – valsts pasts 21. gadsimtā nav jābūt valsts īpašumā, ja to var nodrošināt tirgus un tehnoloģijas.

Jo galu galā – cik ilgi mēs vēl varēsim subsidēt pagātni?