Iluzorā brīvība

Tūlīt atkal iedegsies svētku ugunis, cilvēki izies ielās, smiesies, pacels glāzes un ik uz soļa atkārtos: “Mēs esam brīvi.” Un tomēr šajos vārdos skan dīvaina, klusa dobja skaņa — it kā tie nāktu nevis no cilvēka sirds, bet no atmiņām par citu laiku, kurā brīvība bija kaut kas vairāk par lozungu. Mēs gatavojamies priecāties par brīvību, kas savā patiesajā būtībā sen jau ir izslīdējusi no rokām, kļuvusi neredzama kā dūmi, kas izklīst debesīs, tiklīdz mēģini tos satvert.

Varbūt tāpēc ir tik ērti svinēt — svētki pieklusina jautājumus. Tie palīdz nejust plaisu starp to, kas ir, un to, par ko mēs izliekamies. Mēs svinam notikumus, kuri reiz bija saknes, bet šodien ir tikai zīmes uz kartes, ko laiks jau gandrīz izdzēsis. Simboli, kas reiz dega kā bākugunis, tagad drīzāk ir dekorācijas, aiz kuru skaistuma slēpjas mūsu kolektīvā nespēja atzīt: pasaule mainās ātrāk nekā mēs spējam pieņemt.

Cilvēki it kā ar aizsietām acīm dejo šai rituālā — ne tāpēc, ka kāds viņus piespiestu, bet tāpēc, ka tā vieglāk. Ilūzija par brīvību ir ērtāka par patiesību par atkarībām, rutīnu un nereti arī bailēm. Ilūzija nesāp. Ilūzija ļauj noticēt, ka mēs joprojām esam tie paši, kas savulaik spēja pārraut ķēdes. Šodien ķēdes ir neredzamas, sarežģītākas, smalki ieaugušas ikdienas paradumos, tehnoloģijās un domāšanā. Tās nenes sāpju sajūtu — tikai klusu nogurumu, kuru mēs saucam par normālumu.

Un tomēr — varbūt šajos svētkos ir kaut kas vairāk nekā tukša forma. Varbūt tie ir kā atgādinājums par to, ka cilvēks joprojām ilgojas pēc brīvības, pat ja vairs nezinām, kāda tā izskatās. Varbūt mēs svinam nevis to, kas ir, bet to, ko ceram atgūt. Ilūzijas reizēm ir kā vārti, caur kuriem atnākt patiesībai, kad būsim gatavi tai atvērties.

Līdz tam mēs turpināsim svinēt — katrs savā klusajā cerībā, ka kādā no šiem mirkļiem mēs atpestīsim paši sevi no akluma. Un tad, varbūt, brīvība atkal kļūs par pieredzi, nevis tikai par vārdu svētku runās.