Kas ir laime

Ideja, ka laime ir izvēle, nevis ārēju apstākļu radīts rezultāts, sākotnēji šķita vienkārša, taču patiesībā tā ir viena no grūtāk īstenojamajām dzīves patiesībām. Cilvēks bieži meklē laimi ārpus sevis — cilvēkos, lietās, panākumos vai nākotnes cerībās. Tomēr gandrīz viss, kas atrodas ārpus mūsu domām un reakcijām, ir mainīgs un neuzticams. Tiklīdz balstām savu iekšējo mieru uz mainīgiem apstākļiem, mēs ļaujam pasaulei mūs pastāvīgi izkustināt no līdzsvara.

Teikt, ka laime ir izvēle nenozīmē ignorēt dzīves grūtības. Tas nenozīmē uzspiest sev smaidu brīžos, kad tas nav iespējams, vai noliegt sāpes. Drīzāk tas ir aicinājums uz atbildību: mēs nevaram vienmēr izvēlēties notikumus, bet varam izvēlēties to interpretāciju un attieksmi pret tiem. Tā ir spēja izšķirt, kur beidzas ārējais un sākas iekšējais.

Neviens cilvēks — lai cik tuvu viņš mums būtu — nevar izdzīvot mūsu dzīvi mūsu vietā. Citi var būt atbalsts, iedvesma, reizēm mierinājums, bet viņi nevar būt laimes avots. Ja mēs šo avotu meklējam ārpus sevis, mēs padarām savu labsajūtu atkarīgu no tā, ko nevaram kontrolēt. Šī atkarība rada trauslumu: laime kļūst kā viegli sadrūpoša konstrukcija, kas balstīta uz citu cilvēku rīcību un garastāvokļiem.

Savukārt tad, kad laime tiek uztverta kā paša izvēlēts stāvoklis, tā kļūst par ilgstošāku iekšēju kvalitāti, nevis īslaicīgu emocionālu uzplaiksnījumu. Tā ir attieksme, kas jātrenē tāpat kā muskuļi — apzinātība, pateicība, spēja apstāties un nepiekrist pirmajai impulsīvajai reakcijai. Šāds treniņš neprasa noliegumu, bet iedrošina pieņemt realitāti un izvēlēties to interpretēt tā, lai tā nekļūtu par šķērsli mūsu iekšējai stabilitātei.

Laimīgu cilvēku raksturo nevis ideālu apstākļu esamība, bet prasme veidot iekšēju telpu, kurā mieram ir vairāk vietas nekā trauksmei. Šī telpa nerodas pati no sevis — tā ir apzināta izvēle katru dienu: izvēlēties domas, kas palīdz, nevis iznīcina; izvēlēties rīcību, kas būvē, nevis grauj.

Tāpēc laime nenāk pie mums kā dāvana no ārpasaules. Tā rodas mūsos kā process, kas sākas ar vienkāršu, bet būtisku solījumu pašam sev: es būšu atbildīgs par savu iekšējo stāvokli. Un no šī solījuma izriet spēks dzīvot tā, ka ārējās pārmaiņas vairs neizjauc mūsu mieru, bet tikai pārbauda tā noturību.

Laime nav mērķis, ko sasniegt. Tā ir ceļš, kuru mēs paši izvēlamies iet.