Klusā privatizācijas elegance

Valsts īpašums bieži vien ir kā miglā tīta konstrukcija — teorētiski tas pieder tautai, praktiski to pārvalda valdība, bet realitātē nereti izrādās, ka patiesie lēmumi top aiz slēgtām durvīm. Šajā telpā privatizāciju var noorganizēt nevis kā skaļu, sabiedrisku procesu, bet kā izsmalcinātu, teju estētisku darbību.

Ar finanšu instrumentiem, prezentācijām par “tirgus attīstību” un “kapitāla efektivizāciju”. Ar jaunām obligācijām, kā Latvenergo 400 miljonu emisiju, kas maigi, bez trokšņa, ieslīd biržas struktūrās.

Un šajā klusumā slēpjas paradokss: pat vislielākos lēmumus iespējams pieņemt bez sabiedrības sajūtas, ka kaut kas tiek atdots prom.

Mums nav jāskatās tālu pagātnē, lai saskatītu piemērus. Tāpat kā reiz Latvijas Gāze, kas sākotnēji bija 100% valsts uzņēmums, pamazām un pa daļām nonāca privātās struktūrās, līdz valsts kontrole faktiski izzuda. Tas notika nevis ar revolūciju, bet ar dokumentu parakstīšanu, investoru ienākšanu, “tirgus liberalizāciju”. Ar procesiem, kuri tiek pasniegti kā neizbēgams progress.

Kad īpašums no “valsts” kļūst par “aktīvu”, tas zaudē simbolisko svaru un kļūst par vienkāršu vienību bilancē, ko iespējams pārdot tam, kurš pirmais gatavs samaksāt.

Un tieši šī pieredze ļauj daudziem nojaust iespējamo nākotni.
Nav grūti iedomāties, ka pēc gadiem, neraugoties uz šodienas solījumiem par valsts saglabātu kontroli, Latvenergo akcionāru sarakstā varētu parādīties privāts finanšu spēlētājs — iespējams pat Rietumu Banka vai kāda cita ietekmīga kredītiestāde. Ja reiz precedents jau ir noticis, sabiedrības skeptiskais jautājums vairs nav “kāpēc?”, bet “kad?”.

Filosofiskā problēma te ir vēl dziļāka.

Valsts īpašums it kā simbolizē kolektīvu spēku — tā ir ideja par kopīgu nākotni, par spēju pašiem pārvaldīt savus stratēģiskos resursus. Bet tiklīdz šis īpašums tiek pārtulkots finanšu valodā, tas kļūst ievainojams: to var strukturēt, sadalīt, emitēt, pārpakot un galu galā nodot tālāk, un viss process izskatās likumīgs, glīts un elegants.

Elegants tieši tik ļoti, ka sabiedrība to nepamana.

Tā ir mūsdienu privatizācijas īstā seja — nevis kliedzoša, bet klusa; nevis brutāla, bet smalka. Process, kas izskatās saprātīgs, līdz brīdim, kad atskārtam: mūsu kopīgie aktīvi pamazām kļūst par citu cilvēku īpašumu. Un mēs uzzinām par to tikai tad, kad vairs nav, ko darīt.

Jo valstis šodien neizpārdod ar revolūcijām. Tās izpārdod ar obligācijām, akcionāru sapulcēm un tehniskiem investoru ziņojumiem.

Tieši šī klusā eleganse padara procesu tik bīstamu. Un šobrīd mēs klusi zaudējam vienu valsts īpašumu - Latvenergo...

Šādā shēmā ir kāda dziļa pretruna: valsts īslaicīgi iegūst miljardus, bet pretī atdod to, kas būvēts paaudžu garumā — savus pamatus, savus HES, savu spēju pašai noteikt savu ceļu. Nauda atnāk ātri, bet aiziet klusumā tas, kas nekad nav bijis pārdodams. Un tad paliek tikai skumji — jo saprotam, ka reizēm nevis nabadzība, bet nepacietība iztirgo nākotni.

Un cilvēki, ne jau ļaunprātības, bet bieži vien noguruma, rutīnas vai ilūzijas dēļ, pieņem šo rituālu kā pašsaprotamu. Viņi kļūst par skatītājiem teātrī, kurā absurds ir scenārijs, bet aplausi — vienīgā atļautā reakcija. Un tikmēr viņi iet lāpu kulta gājienos sen jau mirušas valsts dzimšanas dienas svinībās...