Laiks, kuru mēs mācāmies novērtēt pārāk vēlu

Ir brīži, kuros pēkšņi apjaušam, cik nemanāmi ātri aizslīd mūsu dzīves minūtes. Mēs steidzamies, kavējamies, atliekam, un tikai tad, kad kāds mirklis ir neatgriezeniski zaudēts, saprotam, cik ļoti tas patiesībā bija vērts. Laiks nekad negaida, taču mēs tik bieži izliekamies, ka viņu varam pierunāt apstāties.

Iemācīties novērtēt laiku — tas ir viens no sarežģītākajiem dzīves uzdevumiem. Tas nozīmē runāt skaļi par to, ko līdz šim slēpām sevī. Tas nozīmē uzdrīkstēties pateikt cilvēkam to, ko sen vajadzēja izteikt, atzīt jūtas, kuras tik ilgi glabājām klusumā. Jo nereti sāpīgāk par kļūdām ir tie vārdi, kurus tā arī nepateicām.

Dzīvē vienmēr pastāv risks. Mēs baidāmies no lēmumiem, kas varētu visu izmainīt, bet tieši drosme reizēm kļūst par laimes atslēgu. Labāk ir mēģināt un nožēlot, nekā visu dzīvi nožēlot to, ko neesam uzdrošinājušies izdarīt. Godīgums — gan pret sevi, gan citiem — nav vieglākais ceļš, taču tas ir vienīgais, kas ļauj dzīvot ar mierīgu sirdi.

Un vēl — sargiet un mīliet savus tuvākos. Apķeriet viņus biežāk, pasakiet labus vārdus, negaidiet “pareizo brīdi”. Mēs nezinām, kura diena būs pēdējā, un cik daudz neizdarītu labu darbu, neizteiktu pateicību vai neatdoto apskāvienu tajā paliks. Šī doma ir skumja, bet tāpēc jo patiesāka.

Dzīvojiet šodienai. Šim mirklim, kurš notiek tieši tagad, nevis vakar vai rīt. Jo tas, kas šķiet pašsaprotams, var kādudien izgaist tik klusām kā izelpots gaiss. Un tad būs par vēlu atgriezties.

Tādēļ — piecelieties, pasmaidiet, mīliet, uzdrīkstieties. Laiks ir mūsu lielākā dāvana, taču tikai tad, kad beidzam to tērēt, saprotam, cik tas ir dārgs.