Nepamanīta metamorfoze

Agrs rīts, tumsa vēl turējās kā bieza sega pār ceļu. Gaisa aukstums dzēla seju, mazliet zem nulles, un mašīnas siltums bija vienīgais patvērums. Braucu, vēl pusmiegā, kad pamanīju cilvēku ceļa malā. Sākumā šķita, ka viņš vienkārši staigā tumšā rītā — ēna uz sniegotā asfaltu, nekas vairāk.

Es pabraucu garām, un tikai tad sapratu: viņš balso. Mazs pacelts roku žests, tik vienkāršs, bet tajā bija lūgums būt redzamam, būt pamanītam. Apstājos, un viņš piegāja klāt. Tā īslaicīgā atklāsme lika apstāties un ieraudzīt, ka šis ceļinieks, kurš līdz brīdim bija tikai ēna, ir cilvēks ar stāstu, ar mērķi, ar izvēli.

Mēs braucām kopā kādus divdesmit kilometrus. Tik īss, tik pārejošs ceļš, bet tajā mēs īsi kļuvām daļa viens no otra dzīves. Es biju viņa dzīvē, viņš manā — tikai uz īsu brīdi, un tomēr tas pietika, lai tumsas rīts iegūtu siltumu, tukšums kļūtu par savienojumu, un abi ceļi īsi saplūstu vienā.

Kad viņš izkāpa, rīts jau gaišoja. Tumsa vairs nebija tikai tukšums; tajā bija atklāsme: cilvēki nāk un iet mūsu dzīvē kā ceļinieki — dažreiz tikai divdesmit kilometrus, bet tik pietiekami, lai atstātu pēdas, ko nevar izdzēst.