Par tiem, kas runā vienu un dara citu
Ir kaut kas dziļi nožēlojams tajā mirklī, kad cilvēks zaudē saikni starp vārdu un rīcību. Vārdi kļūst par tukšiem baloniem — viegliem, skaļiem, bet pilnīgi bezsvara, kad tie vairs nav sasaistīti ar sirdsapziņu un pārliecību. Teikt vienu un darīt citu — tā ir ne tikai liekulība, bet arī savdabīga kapitulācija priekšā bailēm, interesēm vai ērtumam. Tā ir atteikšanās no sevis.
Mugurkauls — šis simboliskais stienis cilvēka būtībā — nav anatomisks jēdziens, bet garīgs. Tas ir stāja, kas neļauj salūzt pat tad, kad pūš spēcīgākais vējš. Bet, kad cilvēks izvēlas pakļauties spiedienam, viņš ne tikai liecas — viņš salūst. Un, kad tas notiek, viņš sāk dzīvot ar divām sejām: vienu, kas smaida sabiedrībai, un otru, kas klusībā lūkojas spogulī ar kaunu.
Nožēlojami ir tas, ka šādi cilvēki bieži nonāk pie varas, pie lemšanas svirām. Viņi kļūst par valsts virziena noteicējiem — nevis tāpēc, ka viņiem ir redzējums vai drosme, bet tāpēc, ka viņi prot locīties. Tie, kas lokās, bieži izdzīvo politiskajās vētrās; taču tie, kas stāv taisni, bieži tiek nolauzti. Un tomēr — īstā vērtība nav izdzīvot, bet palikt godīgam pret sevi.
Kad cilvēks atsakās no mugurkaula, viņš atsakās arī no atbildības. Viņš sāk dzīvot pēc principa: “Tā vajadzēja, tā pieprasīja apstākļi.” Bet apstākļus rada cilvēki. Un, ja tie, kas tos rada, ir gļēvi, tad arī valsts kļūst gļēva — bez rakstura, bez virziena, bez sirdsapziņas.
Cilvēkam ir dārgi maksāt par mugurkaulu — bet vēl dārgāk maksā tas, kurš to pazaudē. Jo viņš pazaudē tiesības skatīties sev acīs un teikt: “Es rīkojos godīgi.”
Un, iespējams, tieši tāpēc gļēvums ir smagākais no grēkiem — tas nogalina ne miesu, bet garu.
Šis par sūdabrāļiem Saeimā.
Komentāri
Un izteikšos tavam tekstam no otra gala.
Kāda tauta, tāda valdība. Valdība ir tautas attieksmes pret sevi un savu valsti spogulis. Mūsu Saeimas deputāti savos krēslos nenolaidās no Marsa, paši vien tur ievēlējām. Arī es un tu. Tu izvēlējies cilvēkus, kuri varētu vadīt valsti, vai "peramos zēnus un meitenes", kurus ķengāt jebkura, kaut paša iesnu elementāro, gadījumā? Tālāk. Politiķu priekšvēlēšanu solījumi ir tikai un vienīgi solījumi, kuriem bieži jau pašā pamatā nav saistības ar realitāti. Un tādēļ - ne pārāk vērā ņemami.
Tālāk. Tu tik ļoti perfekti pārzini politikas "virtuvi", lai varētu droši apgalvot, ko tie simt kungi un dāmas dara labi, ko greizi, ko vispār ap stūri? Tu esi gatavs apsēsties kaut vienā no tiem valdības Krēsliem un rīkoties pēc savas sirdsapziņas tā, lai pat vismazākā skudriņa būtu apmierināta ar tevi, un arī 100% visi citi līdzpilsoņi?
Zini, kritizēt ir vieglāk, nekā pašam ko darīt. It sevišķi, ja kritizēšana notiek vārtoties uz dīvāna ar čipsu paciņu padusē.
Par mugurkaulu un atbildēšanu par saviem vārdiem runājot. Cik ļoti tu esi gatavs atbildēt vispirms jau pats par saviem vārdiem? Pirms prasīt šo atbildību no citiem? Pagaidām rādās, ka ne pārāk.
Nedusmo, un pamēģini saprast. Pagaidām un joprojām lasās, ka tu savos tekstos runā nevis par faktiem, bet par savu seksu, varu un atzinību nedabūjuša cilvēka žulti. Tu izmet citus apvainojošas frāzes bez "Es balstos uz šāda, tāda, apaļa fakta". Tikai žults un nekas vairāk.
Un vēl kas. Tā, drusku garāmejot. Tu relatīvi nesen nomainīji še savu niku, "ētera vārdu". Var jau būt, lai tevi sāktu sakarīgāk uztvert. Nezinu. Bet, katrā gadījumā, nekas no tās nomaiņas nav mainījies. Tas pats vien esi palicis - nikns uz visu un visiem, kas tev nepatīk personiski.
Hm, es dažus tavus izteikumus nesaprotu un ir bezjēdzīgi bez sāls? Var jau būt. Nestrīdos. Tad lūdzu paskaidro savus uzbraucienus Sandrai Veinbergai pamatīgāk. Vismaz es tajos redzu vienīgi tava žultspūšļa slikto darbību. Pretējā gadījumā ēterā "iespļautai" frāzei sekotu argumentēts "tāpēc, ka" un "balstoties uz šādu konkrētā vietā ar konkrētiem līdzekļiem iegūtu informāciju". Jo pagaidām rādās "Es tā teicu, man nekas nav jāpaskaidro, man jātic uz vārda, jo es tā gribu". Tas laikam saucas atbildēšana par saviem vārdiem. :)