SmartLynx beigas

Ir savāds klusums, kas iestājas brīdī, kad kāda ilgi redzēta lidmašīna vairs nepaceļas gaisā. Tas nav tikai metāla korpusa trūkums virs lidlauka, ne arī kārtējās aviācijas ziņas ar skaitļiem, kas it kā definē realitāti. Šis klusums ir cilvēcisks — tajā jūtamas cerības, sapņi, nogurums, stingra griba, un reizēm arī neizbēgamība. Tāpēc ir tik žēl, kad kāda kompānija, kas gadiem ilgi nesusi debesīs cilvēkus un viņu stāstus, piedzīvo smagus laikus.

ACMI industrija vienmēr ir dzīvojusi savdabīgā paradoksā. Tā ir industrija, kas balstās uz kustību, bet pati bieži dzīvo uz robežas starp stabilitāti un nenoteiktību. Uzņēmumi šajā nozarē ir kā lidmašīnas spārni turbulencē — tie brīžiem izskatās trausli, tomēr tur kopā veselas pasaules. Kad tirgus svārstās, kad izmaksas strauji aug, kad pasaule strauji mainās, šie spārni reizēm nogurst.

SmartLynx stāsts — lai kāds tas būtu konkrētā brīdī — simbolizē ko vairāk par vienas aviokompānijas likteni. Tas ir stāsts par neatlaidību. Par cilvēkiem, kuri ziemas rītos stāv uz perona tumsā un atkausē lidmašīnas. Par tehniskajiem speciālistiem, kuri naktīs pārbauda katru skrūvi, zinot, ka rīt kādam šis lidojums nozīmēs atkalredzēšanos. Par stjuartēm un stjuartiem, kas smaida, pat ja ceļš aiz muguras bijis nogurdinošs. Par pilotiem, kuri iemācījušies uzticēties ne tikai debesīm, bet arī vienam otram.

Kad kāds šāds uzņēmums apstājas, tas nav tikai ekonomisks notikums — tā ir kā neliela kultūras telpa, kas noplok. Katra aviokompānija ir mikropasaule ar savām tradīcijām, humoru, rutīnām un savām mazajām leģendām. Tā kļūst par daļu no cilvēku biogrāfijām — reizēm ļoti būtisku daļu. Tādēļ šāds brīdis vienmēr šķiet netaisnīgs, pat ja zinām, ka tirgus likumi neatzīst ilgas.

Filozofiski raugoties, šāda situācija liek atcerēties kaut ko būtisku: **neviens lidojums nav pašsaprotams**. Mēs pierodam pie tā, ka pasažieri kustas, ka reisi pienāk un aiziet, ka lidmašīnas dūc kā nekad neapstājoši mehānismi. Taču patiesībā aiz katra lidojuma stāv milzīgs kopdarbs, kas pastāv tikai tik ilgi, kamēr cilvēki tic, ka tas ir tā vērts.

Un varbūt tieši tāpēc ir tik žēl. Jo, kad šī ticība sāk plaisāt, plaisā arī kaut kas mūsos. Mēs saprotam, ka arī debesis nav garantētas — tās ir jāizcīna katru dienu.

Tomēr aviācija vienmēr ir bijusi nozare, kas ceļas kā Fēniks. Tā ir radusies no drosmes un sapņiem, un šie abi spēki nekur nepazūd. Pat ja kāda kompānija apstājas, tā neatceļ to, ko tā ir nesusi — pieredzi, atmiņas, nozīmi. Un, iespējams, tieši tur slēpjas cerība: ka debesis vienmēr sagaida tos, kuri vēlas atkal lidot...