Uzdāvināju kravu malkas

Malka nav tikai kurināmais — tā ir klusā labestība, kas sprakšķ tumsā, kad neviens to neredz.

Gribēt kādam uzdāvināt malku slepeni ir savā ziņā vēlme aizdedzināt siltumu ne tikai mājā, bet arī cilvēka dzīvē. Tā ir vēlme būt klāt neesot klāt, atstāt pēdas ne ar vārdiem, bet ar darbiem. Malkas pagale kļūst par simbolu – mazu, pieticīgu, taču dziļi cilvēcīgu žestu.

Ir savāds mierīgums apziņā, ka kāds ziemas vakarā piepilda krāsni ar malku, kas nokļuvusi tur kā brīnums. Viņš varbūt domās par likteni, par laipnu nejaušību, par neizskaidrojamu pasaules kārtību, bet nezina — tā ir tava neizteiktā rūpe. Tu negaidi pateicību, negaidi vārdus vai atzinību. Patiesībā tie būtu lieki, jo patiess labais darbs ir kā zvaigzne: tas spīd arī tad, ja neviens nenosauc tā vārdu.

Slepena dāvana atbrīvo gan dāvinātāju, gan saņēmēju. Tā nerada parādus, nesver sirdsapziņu, nepadara labestību par darījumu. Tā rada tikai vienu vienīgu sajūtu – siltumu. Un varbūt tieši tas ir īstais žests pret pasauli: uzcelt nelielu siltuma saliņu, kas kādam palīdz pārdzīvot aukstumu, nezinot, ka tieši tu pie tās esi pielicis roku.

Un tā, dāvinot malku slepeni, tu dāvini ne tikai pagales — tu dāvini mieru. Tu dāvini ticību, ka pasaule joprojām ir atsaucīga, pat ja tās rokas dažreiz paliek needzamas.