Zem sūnām un laika plīvura, kur zāle atceras katru soli un lietus sarunājas ar mālu, dus akas vāks. Ne triumfāls, ne pazemīgs — vienkārši klātesošs. Tas nav pacelts goda vietā, bet arī nav aizmirsts: tas elpo līdz ar zemi, iegrimis pasaules klusajā pulssitienā.
Divi melni caurumi tā sejā raugās augšup kā acis, kas redzējušas vairāk, nekā spēj izstāstīt. Tie ir vārti — nevis uz elli vai debesīm, bet uz starptelpu, kur cilvēka darbs satiek dabas pacietību. Akas vāks zina, ka viss, ko mēs uzbūvējam, ir aizņēmums. Ka katrs metāla loks ir solījums, ka atgriezīsimies, lai atbildētu par savām pēdām.
Reiz, sen, cilvēki šo vietu atvēra. Viņi rēķināja, mērīja, lika skrūves un atstāja zīmes, ko sapratīs tikai savējie. Tad aizvēra. Un aizgāja. Zeme nepārmeta — tā vienkārši pieņēma. Sūna pārņēma malas, lietus noskaloja steigu, un zāle iemācījās augt pāri tam, kas domāts paliekošs.
Akas vāks kļuva par robežu starp redzamo un slēpto. Virs tā — gadalaiki, soļi, putnu ēnas. Zem tā — tumsa, caurules, klusums, kas glabā atmiņas par plūsmu. Tā ir mācība: dzīve nav tikai tas, ko redzam; tā ir arī tas, kas strādā mūsu labā, nepamanīts, nepateikts.
Kad kāds apstājas un raugās uz šo apaļo seju zemē, notiek kas dīvains. Laiks uz mirkli sabremzējas. Skatītājs atceras, ka pasaule nav plakana, ka zem katra soļa ir stāsts, un katram stāstam — vāks. Ne viss ir jāatver. Dažreiz pietiek zināt, ka tas ir tur, droši noslēgts, pacietīgs.
Un akas vāks klusē. Tas zina: īstā epika nav varoņu skaļajos darbos, bet spējā palikt savā vietā, nesot slodzi, sargājot dziļumu un atgādinot — cilvēks ir viesis, bet zeme ir mājas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru