Citronskābe dvēselei.

Parasta baltgraudaina viela, ko beram tējkannā, kad ūdens ciets un sirds jau nogurusi no aplupušiem kaļķa lokiem uz sildelementa. Un tomēr, šorīt, kad verdošais ūdens klusi čukstēja savā metāliskajā traukā, pieķēru sevi domājam: vai nav tā, ka reizēm arī dvēselei vajag tās pašas vienkāršās, neredzamās “citronskābes” porcijas?

Mēs dzīvojam, krājam dienas, mēnešus, gadus — un nemanot uz iekšējām sienām sakrājas nogulsnes. Ne jau no ūdens, bet no vilšanās, no klusām neizrunātām domām, no dīvainiem kompromisiem ar sevi, no atkārtotiem solījumiem, kuri vienmēr tiek pārcelti uz rītdienu. Tas viss kā aizkaļķojums. Nedz kliedz, nedz brīdina — vienkārši tur ir. Līdz brīdim, kad ūdens vairs nesasils tā, kā vajag.

Un tad mēs sākam meklēt brīnumlīdzekli. Bet varbūt, tieši tāpat kā tējkannai, arī mums vajag ko vienkāršu, šķietami ikdienišķu — kādu mazu skābumiņu, kas iedzeļ un pamodina. Nelielu devu patiesības, kas nevis sāpina, bet atbrīvo. Sarunu, kurai beidzot ļaujamies, kas izskalo to, ko paši vairs nemākam nosaukt vārdā.

Citronskābe netīra ar spēku — tā vienkārši reaģē ar to, kas tur sakrājies. Varbūt arī dvēseles attīrīšana nav brutāls darbs, bet drīzāk klusa ķīmija. Neliela sastapšanās ar sevi. Pielaidības brīdis. Kāds īss, skābs pārsteigums, kas pēc tam rada vieglumu.

Iespējams, dvēseles tējkanna pat nemaz nebija sabojājusies — tā vienkārši gaidīja, kad beidzot tai kāds pievērsīsies. Kad uzdrīkstēsies ieliet tajā kaut ko nedaudz asāku par ikdienas siltajiem meliem un remdeno pieradumu.

Un tad, kad skābe savu ir izdarījusi, atliek tikai izliet to veco, duļķaino ūdeni — un piepildīt sevi no jauna. Ar ko tīru. Ar ko dzīvu.

Varbūt tas arī ir viss, kas reizēm vajadzīgs: mazliet skābumiņa, lai atkal varētu vārīties un siltumu dot.