Digitālie vergi – pārdomas par cilvēka brīvību jaunajā laikmetā

Mēs dzīvojam laikā, kad robeža starp cilvēku un sistēmu kļūst arvien plānāka. Identitāte, kas reiz bija kaut kas dziļi personisks – vārds, balss, izvēles, pieredze –, tagad arvien biežāk tiek reducēta līdz kodam, kontam, numuram. Digitālais laikmets sola ērtības, drošību un efektivitāti, bet aiz šī spožuma slēpjas jautājums: vai ērtība var kļūt par nebrīves cenu?

Arvien vairāk valstu ievieš digitalizētus identitātes rīkus – centralizētas sistēmas, kas apvieno finanšu datus, medicīnisko informāciju, dzīves vēsturi, pat kustības un tiešsaistes uzvedību. Tehnoloģija pati par sevi nav ļauna; tā ir neitrāla. Bet filosofijas vēsturē vienmēr ir atkārtojies tas pats brīdinājums: ja vara koncentrējas vienā punktā, cilvēka brīvība kļūst trausla.

Kad viss ir sasaistīts, izvēles telpa kļūst šaurāka. Brīvība vairs nav dabisks stāvoklis – tā kļūst par atļauju, kuru var piešķirt vai atņemt. Privātums, kas reiz bija klusais patvērums mūsu domām un pārliecībām, kļūst par luksusa preci. Un cilvēks, kurš pierod pie ērtībām, bieži nepamana, kad ērtība pārvēršas par atkarību.

Filozofi ir teikuši: brīvība pastāv tikai tur, kur pastāv iespēja atteikties. Bet ko nozīmē atteikšanās pasaulē, kur viss ir digitalizēts? Vai mēs vēl spējam būt autonomi, ja vienīgā durvis uz sabiedrisko dzīvi atver digitāls atslēgas kods?

Vēsture rāda, ka centralizācija vienmēr nāk ar solījumiem – par drošību, kārtību, efektivitāti. Taču īstā drošība rodas no decentralizācijas – no tā, ka nevienas rokas nespēj kontrolēt visu. Brīvība atveras tur, kur ir daudz centru, daudz balsu, daudz iespēju. Kad mēs visu nododam vienai struktūrai, mēs atdodam ne tikai datus – mēs atdodam spēju pašiem būt par savas dzīves arhitektiem.

Un tomēr – tas nav aicinājums baidīties. Tā ir atgādinājums palikt nomodā. Brīvība nekad nav bijis pašsaprotams resurss. Tā ir izvēle, kas jāveic atkal un atkal. Mēs varam pieņemt tehnoloģiju, bet vienlaikus prasīt skaidrību, atbildību, robežas. Mēs varam izmantot sistēmas, bet nepieļaut, ka sistēmas izmanto mūs.

Varbūt lielākais izaicinājums šodien ir nevis tas, ka kāds mūs padarīs par digitāliem vergiem, bet gan tas, ka mēs paši lēnām pārstājam sev jautāt: kas es esmu ārpus sistēmas? Kas es esmu bez identifikācijas numura, bez konta, bez profila? Vai es spēju būt brīvs, ja brīvība nav ērta?

Digitālais laikmets ir tests mūsu iekšējai neatkarībai. Verdzība sākas nevis tad, kad sistēma mūs kontrolē, bet tad, kad mēs pārstājam apzināties savas robežas. Brīvība sākas tur, kur cilvēks spēj teikt: “Es domāju pats. Es izvēlos pats. Es esmu vairāk nekā dati.”

Un, iespējams, tieši šīs paaudzes uzdevums ir nevis cīnīties pret tehnoloģijām, bet atgūt cilvēka iekšējo telpu – to teritoriju, kuru nevar izmērīt, digitalizēt vai piesaistīt vienai datu bāzei.

Jo cilvēka brīvība vienmēr ir bijusi nevis sistēmas stāvoklis, bet gara stāvoklis.