Valsts reti sabrūk ar vienu lēmumu. Tā tiek lēni nogurdināta ar daudziem maziem, it kā racionāliem soļiem, kas katrs atsevišķi šķiet tehnisks, bet kopā veido sistēmu, kurā attīstība kļūst neiespējama. Autoceļu lietošanas nodevas kravas transportam ir viens no šādiem soļiem — ne dramatisks, ne skaļš, bet precīzs savā destruktīvajā iedarbībā.
Formāli viss izskatās korekti. Lietotājs maksā. Smagais transports bojā ceļus vairāk nekā vieglās automašīnas. Valstij vajag līdzekļus infrastruktūrai. Argumenti ir sakārtoti kā grāmatvedības tabula, kur katra rinda ir loģiska. Taču problēma sākas tur, kur valsts redz tikai tabulu, bet vairs neredz dzīvu ekonomiku.
Kravas transports nav luksuss. Tas nav hobijs vai brīvā laika izvēle. Tas ir asinsrite. Katrs veikala plaukts, katra ražotne, katra būvlaukuma ķieģelis ir turp aizvests ar kravas auto. Aplikt šo kustību ar papildu nodevām nozīmē aplikt ar nodokli pašu kustību kā tādu — nevis peļņu, bet procesu.
Šādos lēmumos valsts uzvedas it kā ekonomika būtu statiska. It kā uzņēmējs vienkārši samaksās vairāk un turpinās strādāt tāpat. Taču ekonomika ir jutīga sistēma. Papildu izmaksas neizgaist. Tās pārvēršas cenās, algu samazinājumos, investīciju atlikšanā vai biznesa slēgšanā. Mazs pārvadātājs nepārceļas uz efektīvāku modeli — viņš vienkārši pazūd.
Filozofiski raugoties, šeit atklājas dziļāka problēma: valsts vairs neatšķir cēloni no sekām. Tā redz bojātus ceļus un uzliek nodevu, bet neredz, ka bez kustības nebūs arī ceļu, ko labot. Nav ekonomikas, nav nodokļu. Nav uzņēmumu, nav infrastruktūras. Šī ķēde tiek aprauta pašā sākumā.
Īpaši ciniski tas izskatās valstī, kas sevi pozicionē kā tranzīta, loģistikas un ražošanas telpu. Konkurētspēja nav sauklis — tā ir izmaksu struktūra. Ja pārvietoties cauri valstij kļūst dārgi, tad kravas meklē citus maršrutus. Ja ražot un piegādāt kļūst sarežģīti, investori izvēlas citu valsti. Ne tāpēc, ka te būtu sliktāki cilvēki, bet tāpēc, ka te ir sliktāki noteikumi.
Skarbā patiesība ir vienkārša: valsts nereti uzvedas kā slikts saimnieks, kas griež nost zarus, uz kuriem pats sēž. Tā nemazina ēnu ekonomiku, bet palielina legālās darbības cenu. Tā nesamazina riskus, bet palielina tos tiem, kas jau tā strādā uz robežas. Tā nerada attīstību, bet administrē stagnāciju.
Autoceļu lietošanas nodevas kravas transportam nav izolēts lēmums. Tas ir simptoms domāšanai, kur ekonomika tiek uztverta kā resurss, ko var izspiest, nevis kā process, ko vajag uzturēt dzīvu. Šādā domāšanā valsts nekļūst par partneri, bet par šķērsli. Un šķērslis kustībā vienmēr nozīmē apstāšanos.
Valstis reti tiek apzināti gremdētas. Tās tiek gremdētas ar pārliecību, ka viss tiek darīts pareizi. Tieši tas ir visbīstamākais.
1 komentārs:
Klau, man tik tāds jautājums. Kur tu visā tajā pats redzi risinājumu? Tādu, lai kaza dzīva, vilks paēdis un vel kaimiņienei tiek siera ritulis.... Jo kravu pārvadājumi vajadzīgi, celi arī jāremontē, un mazajam biznesam arī vajag dzīves telpu.
Ierakstīt komentāru