Traģiska auto avārija Daugavā nav tikai ziņa – tā ir plaisa ikdienas ritmā, kurā pēkšņi iekrīt jautājumi par trauslumu, cieņu un patiesību. Ūdens, kas parasti plūst vienaldzīgi, kļūst par spoguli, kurā atspīd mūsu sabiedrības paradumi: ko mēs izvēlamies redzēt, ko nosaukt vārdā un ko atstāt bez sejas.
Kāpēc šoreiz tika publiskots cietušā vārds un uzvārds? Vārds nav tikai identifikators; tas ir stāsts, attiecību tīkls, dzīvība, kas pārvērsta par rindu tekstā. Parasti ceļu satiksmes negadījumi paliek anonīmi – “vīrietis”, “sieviete”, “persona”. Anonimitāte it kā sargā cieņu, ļauj sērām būt klusām. Bet, kad vārds tiek izcelts, notiek kas cits: cilvēks no statistikas kļūst par simbolu. Jautājums – kāpēc tieši šoreiz?
Varbūt tas ir žurnālistikas impulss padarīt traģēdiju “cilvēciskāku”. Varbūt – neapzināta robežas pārkāpšana, kur klikšķu ekonomika uz brīdi uzvar empātiju. Varbūt – precedents, kas atklāj nevienlīdzību: dažas nāves kļūst “stāstāmas”, citas paliek klusumā. Un tad neizbēgami dzimst aizdomas: vai ar vārdu negribēja novērst fokusu no apstākļiem, atbildības, sistēmiskām problēmām? Vai vārds kļuva par aizsegu, aiz kura pazūd jautājumi par drošību, infrastruktūru, lēmumiem?
Kāpēc citos negadījumos vārdus nezinājām? Atšķirība liek domāt nevis par vienu gadījumu, bet par principiem. Ja noteikumu nav, paliek interpretācijas. Ja interpretācijas brīvas, rodas sajūta, ka “apakšā kaut kas ir”. Pat ja tur nekā nav, caurspīdīguma trūkums rada plaisu uzticībā.
Filozofiski raugoties, šis notikums uzdod vienkāršu, bet neērtu jautājumu: kam pieder stāsts par nāvi? Vai tas pieder sabiedrībai, kas grib saprast un mācīties, vai tuviniekiem, kuri grib klusumu? Starp šīm prasībām ir ētiska spriedze, ko nevar atrisināt ar vienu klikšķi vai virsrakstu. Varbūt atbilde nav aizliegumos, bet konsekvencē: vai nu vārdus publicējam vienmēr un skaidri pasakām – kāpēc; vai arī sargājam anonimitāti, ja vien sabiedrības interese to nepārprotami neprasa.
Daugava aizskalo pēdas, bet jautājumi paliek krastā. Ja mēs tos neuzdosim, nākamā traģēdija atkal būs tikai troksnis. Ja uzdosim – varbūt iemācīsimies runāt klusāk, bet patiesāk.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru