Kukuļa lieluma paradokss

Ir noziegumi, kas smaržo pēc piena. Un ir noziegumi, kas smaržo pēc dārgiem uzvalkiem, konferenču telpām un klusuma. Pirmie tiek pamanīti uzreiz. Otrie – ilgi netiek saukti vārdā. Šeit arī sākas kukuļa lieluma paradokss: jo mazāks noziegums, jo ātrāks sods; jo lielāks noziegums, jo garāka izmeklēšana, plašāks miglas mākonis un lielāka iespēja, ka galu galā – nekas nenotiks.

Cilvēks, kurš nozog piena paku par vienu eiro ir viegli satverams. Viņam nav juristu armijas, nav draugu pareizajos kabinetos, nav “sistēmas izpratnes”. Viņš ir kails likuma priekšā. Viņa vaina ir skaidra, pierādāma, vienkārša. Tā netraucē sistēmai – tieši otrādi, tā to apstiprina. Likums strādā. Taisnīgums ir ātrs. Soda mehānisms ieeļļots un gatavs.

Taču, kad noziegums kļūst liels, tas pārstāj būt tikai noziegums. Tas kļūst par procesu. Par lietu. Par struktūru. Par apdraudējumu citiem lieliem cilvēkiem. Jo lielāka summa figurē, jo vairāk vārdu nedrīkst izskanēt, jo vairāk krēslu var sašūpoties. Un tad likums pēkšņi kļūst piesardzīgs. Lēns. Filozofisks. Gandrīz apcerīgs.

Izmeklēšana ievelkas, jo “lieta ir sarežģīta”. Dokumentu ir daudz. Starptautiski aspekti. Juridiskas nianses. Procedūras. Termiņi. Ekspertīzes. Un šajā laikā notiek pats galvenais – atmiņa dzēšas. Sabiedrība pierod. Dusmas atdziest. Virsraksti nomainās. Morālais impulss izgaist.

Kukuļa lielums šeit darbojas kā vairogs. Jo vairāk nozagts, jo vairāk resursu ir aizsardzībai. Jo augstāk stāvošs cilvēks, jo grūtāk viņu nosaukt par noziedznieku – viņš taču ir “uzņēmējs”, “amatpersona”, “partneris”, “stratēģisks spēlētājs”. Vārdi mainās, un līdz ar tiem mainās arī realitāte.

Paradokss ir skarbs: sistēma soda tos, kuri tai neapdraud neko, un saudzē tos, kuri var apdraudēt visu. Taisnīgums kļūst selektīvs, nevis pēc vainas smaguma, bet pēc personas svara. Jo mazāks cilvēks, jo lielāks likuma svars uz viņa pleciem. Jo lielāks cilvēks, jo elastīgāks likums kļūst.

Un tad mums saka: “Ne visi lielie tiek cauri.” Tas ir taisnība. Bet pietiek ar to, ka vairums tiek. Pietiek ar to, ka precedents pastāv. Jo taisnīgums nav matemātika – tas ir signāls. Un signāls ir skaidrs: ja zagsi maz, sods būs ātrs; ja zagsi daudz, sods būs ilgs, miglains un iespējams – nekad.

Šādā sistēmā morāle kļūst par luksusa preci. Godīgums – par naivumu. Likums – par instrumentu, nevis principu. Un vienīgais, kas tiek konsekventi sodīts, ir nabadzība, muļķība vai neveiksme. Nevis ļaunums.

Kukuļa lieluma paradokss nav tikai par naudu. Tas ir par varu pār laiku. Mazajam atņem brīvību uzreiz. Lielajam dod laiku – un laiks ir visspēcīgākais sabiedrotais. Laiks dzēš vainu, padara noziegumu abstraktu, pārvērš to par “pagātnes kļūdām” vai “neveiksmīgu komunikāciju”.

Un, kamēr piena pakas zaglis jau sēž vai ir salauzts uz mūžu, lielie cilvēki dodas brīvībā – reizēm pat ar goda zīmēm, konsultantu līgumiem un lekcijām par ētiku.

Šis paradokss nav nejaušība. Tas ir spogulis. Un jautājums nav, vai mēs to redzam. Jautājums ir – cik ilgi vēl pieļausim, ka taisnīguma svars tiek mērīts nevis pēc vainas, bet pēc maka biezuma.