Ir lietas, kuras mēs atliekam nevis tāpēc, ka tās būtu nesvarīgas, bet tieši tāpēc, ka tās šķiet mūžīgas. Balss, kas vienmēr atbild. Numurs, kas vienmēr ir pieejams. Mamma. Mēs dzīvojam it kā laiks būtu neizsmeļams resurss, it kā “vēlāk” būtu drošs solījums, nevis trausla ilūzija.
Piezvanīt Mammai ir banāls ieteikums. Tas neizklausās filozofiski, neizklausās dziļi. Tas izklausās kā kaut kas, ko saka, kad vairs nezina, ko teikt. Un tomēr tieši šajās vienkāršajās lietās slēpjas vissmagākā patiesība: dzīves jēga bieži atrodas tur, kur mēs to vismazāk dramatizējam.
Mēs domājam, ka vēl paspēsim. Ka rīt būs īstais brīdis. Ka šodien esam pārāk noguruši, pārāk aizņemti, pārāk apjukuši savās pašu domās. Mamma pagaidīs. Viņa vienmēr ir gaidījusi. Viņa ir laika pacietības iemiesojums — klusējošs fons mūsu dzīves haosam. Un tieši tāpēc mēs kļūdāmies: mēs sajaucam pacietību ar bezgalību.
Būs diena, kad tu piezvanīsi — ne aiz pienākuma, ne aiz vainas, bet aiz ilgas. Un telefons klusēs. Ne tāpēc, ka viņa negribētu atbildēt, bet tāpēc, ka vairs nevarēs. Tajā klusumā nebūs drāmas, nebūs skaļu paziņojumu. Būs tikai tukšums, kur agrāk bija balss, kas jautāja: “Kā tev iet?” Tā būs diena, kad tu dotu visu — ne naudu, ne panākumus, ne attaisnojumus — bet vienu vienīgu stundu. Pat ne stundu. Piecas minūtes. Vienu parastu sarunu par neko īpašu.
Filozofi runā par laika neatgriezeniskumu, par to, ka pagātne nav labojama. Bet tas kļūst patiesi saprotams tikai tad, kad tu saproti: nav iespējams atgriezt pat vienu nepiezvanītu vakaru. Nevienu. Laiks nav nežēlīgs — tas vienkārši ir vienaldzīgs. Tas neņem vērā mūsu kavēšanos, mūsu bailes būt sentimentāliem, mūsu kļūdaino pārliecību, ka mīlestība pati par sevi ir pietiekama bez rīcības.
Piezvanīt Mammai nozīmē atzīt savu ievainojamību. Atzīt, ka tu neesi pats sev pietiekams. Ka ir kāds, kura balss tevi atgriež pasaulē, pat ja tu to ne vienmēr apzinies. Tā ir eksistenciāla izvēle — izvēle būt klātesošam, kamēr vēl ir iespējams būt klātesošam.
Mēs bieži domājam, ka lielie zaudējumi būs skaļi un nepārprotami. Patiesībā tie atnāk klusi. Tie atnāk kā nepiezvanīts zvans, kas pēkšņi kļūst par neiespējamu zvanu. Un tad tu saproti, ka mīlestība bez darbības ir tikai doma, bet doma nespēj sasildīt pagātni.
Tāpēc piezvani Mammai. Ne tāpēc, ka vajag. Bet tāpēc, ka kādu dienu tu atdotu visu, lai varētu atgriezt kaut vienu stundu, kuru šodien uzskati par pašsaprotamu. Un šodiena vēl atbild.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru