Sen nebija redzēts kas tāds

Pie ambulances ārdurvīm rindā — vietā, kur slimība un cerība parasti satiekas pusceļā — risinās tīrs eksistenciālais teātris. Tur stāv cilvēks, krūtīs pusnolaista savas izelpas atpakaļelpošanas ierīce, un viņš… jau mierīgi smēķē.

Ironija uzlika kājas uz galda un aizdedzināja pati savu cigareti, jo šis skats ir neuzvarams. Ierīce, kas domāta, lai atgrieztu viņam paša elpu, šūpojas kā medicīnisks talismans, kamēr viņš izdod dūmus, kas ir tikpat draudzīgi plaušām kā naglas kafijai.

Pie pašām ārdurvīm, rindā pēc palīdzības, viņš izskatās kā cilvēces paradoksu dzīvais plakāts: “Palīdziet man elpot, bet ļaujiet man pa vidu vēl mazliet sevi paārdīt.”

Un varbūt pats kosmoss, skatoties šo performanci, tikai nopūšas… un ne tāpēc, ka trūkst gaisa.