Šie nav svētki. Auksta, skaļa, spilgti apgaismota sezona, kurā cilvēks tiek reducēts līdz pircējam, bet jēga – līdz cenu zīmei. Tā sauktie Ziemassvētki šodien vairs nenāk klusi, tie iebrāžas ar reklāmas saukļiem, atlaižu sirēnām un obligātās laimes diktātu. Ja tu nepērc – tu neesi piedalījies. Ja nepiedalies – tu esi aizdomīgs.
Lielveikals ir jaunā katedrāle. Tā griesti ir augsti, plaukti pilni, un gaisma – nežēlīgi balta. Cilvēki tajā staigā ar ratiņiem kā svētceļnieki ar relikvijām, stumjot priekšā savas vainas, bailes un pienākumus. Dāvana vairs nav žests, bet alibi. Pierādījums, ka esi mīlējis, atcerējies, izpildījis normu.
Šajā rituālā nav klusuma. Nav gaidīšanas. Nav iekšēja ceļa. Ir tikai troksnis – mūžīgā fona mūzika, kas nogalina domas, un mākslīgais prieks, kas jāuzvelk kā sezonas jaka. Visi smaida, bet tas ir piespiedu reflekss, nevis gaisma no iekšpuses. Tā ir liekulība ar LED apgaismojumu.
Patiesā Ziemassvētku jēga – pazemība, klusums, trauslums, piedzimšana nevis uzvarā, bet trūkumā – šajā kultā ir neērta. Tā nekur neiederas starp “2 par 1” piedāvājumiem. Silē dzimušais nav labs zīmols. Viņš neko nepārdod. Viņš tikai jautā: kas tu esi, kad tev vairs nav ko nopirkt?
Un tāpēc šo jēgu izstumj. Aizstāj ar dekorācijām, kas neko nesedz, un ar dāvanām, kas aizpilda tukšumu uz vienu vakaru. Jo tukšums ir bīstams – tas liek domāt. Bet domājošs cilvēks ir slikts patērētājs.
Šis ir kults, kas prasa upurus: laiku, nervus, godīgumu pret sevi. Tas māca, ka vērtība ir redzama, iepakota un izmērāma. Ka mīlestībai un ziedot jābūt skaļai, dārgai un publiskai. Bet patiesībā viss šis spožums ir tikai bailes no klusuma, kurā varētu atklāties, cik maz mums patiesībā vajag.
Varbūt īstais sacelšanās akts šodien ir nepirkt. Apstāties. Nerunāt reklāmas valodā. Neizpildīt rituālu. Atļaut sev klusumu, kas nav nopērkams. Jo tikai tur, ārpus lielveikalu tempļiem un sezonālās liekulības, vēl var gadīties kas īsts. Un tas noteikti nebūs ar cenu zīmi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru