Panākumi bieži tiek attēloti kā taisna, augšupejoša līnija — mērķis, uz kuru ejam ar pārliecību un skaidru virzienu. Taču dzīves realitāte ir citāda. Tā vairāk atgādina sarežģītu labirintu, kur katrs strupceļš, kritiens un maldīgs pagrieziens nav kļūda, bet nepieciešama pieredze. Patiesībā lielākie panākumi gandrīz vienmēr dzimst no lielām neveiksmēm.
Neveiksme sāp. Tā satricina pašapziņu, liek apšaubīt savas spējas un reizēm pat jēgu turpināt. Tomēr tieši šajos brīžos cilvēks sastopas ar sevi visgodīgāk. Panākumi var apžilbināt, bet neveiksmes atsedz — tās parāda mūsu vājās vietas, nepilnīgos lēmumus un ilūzijas. Bez šīs atklāsmes nav iespējama patiesa izaugsme.
Filozofiski raugoties, neveiksme nav pretstats panākumiem — tā ir to sastāvdaļa. Ja panākumi ir virsotne, tad neveiksmes ir kalns, kurā jāiekāpj. Vēl vairāk — katra neizdošanās mūs māca pacietību, pazemību un noturību. Tās ir īpašības, kuras nevar iegūt bez sāpēm. Cilvēks, kurš nekad nav kritis, reti spēj noturēties augstu, kad beidzot nonāk virsotnē.
Svarīgi ir nevis izvairīties no neveiksmēm, bet iemācīties tās pareizi izprast. Pirmais ieteikums — nepiešķirt neveiksmei identitāti. Tu neesi neveiksme; tu esi cilvēks, kuram kaut kas neizdevās. Šī atšķirība ir izšķiroša. Otrs — uzdot sev jautājumu: *ko šī situācija man māca?* Katrs kritiens satur informāciju, kas var kļūt par nākamā panākuma pamatu.
Treškārt, jāpieņem, ka progress nav lineārs. Atkāpšanās, apstāšanās un pat regresi ir daļa no ceļa. Pacietība pret sevi ir tikpat svarīga kā disciplīna. Un visbeidzot — jāsaglabā drosme mēģināt vēlreiz. Ne tāpēc, ka garantēti izdosies, bet tāpēc, ka tikai mēģinot mēs paliekam dzīvi savā izaugsmē.
Patiesi panākumi nav brīdis, kad viss izdodas. Tie ir brīdis, kad pēc lielas neveiksmes mēs izvēlamies necelt sienu, bet tiltu — starp to, kas bijām, un to, par ko varam kļūt. Un bieži tieši tur, kur šķita, ka viss ir beidzies, patiesībā sākas pats svarīgākais ceļa posms.
1 komentārs:
Nu, kaut kas tāds ir no cikla "Ne katru reizi kaķim krējuma pods" vai kā nu vēl. Ir laikam jāiemācās pieņemt kritienu kā tādu, kā reālu neizbēgamību. Nokrist, piecelties, noskurināties un iet tālāk. "Nu, jā. Pakritu, un tālāk? Dīvaini būtu, ja šajā vietā nebūtu klupiens." Un ja tas klupiens izpaliek, bet tajā vietā kaut kāda veiksme uzspīdējusi "Ha, nu gadās arī patīkamas lietas. Bet vienalga, nav ko gulēt uz lauriem, jāiet tālāk. Un, kas zina, ja nu veiksme izspīd aiz tā tur grūti sasniedzamā pagrieziena?". Kaut kas šajā ciklā, un tad pat vissīkākais saules zaķītis koka lapās būs kāds panākums. No sīkiem panākumiem jau savācas Lielais Panākums, Lielā Veiksme un viss cits pozitīvais.
Nu, tā kaut kā.....
Ierakstīt komentāru