Ukrainas rekonstrukcijas teātris
Ir teju ironija, ar kādu sabiedrībā izskan kritika: kā daļa no pasaules ietekmīgākajām finanšu struktūrām vienlaikus spēj būt ieguldītāji rūpniecības sektoros, kas saistās ar militāro ražošanu, un tajā pašā laikā — ar tīru seju un glītu portfeli rokās — kļūt par galvenajiem partneriem valstu “atjaunošanā”. Kritiķi šo fenomenu sauc par ideālo biznesa ciklu: kad nekas nav izdevīgāks par teritoriju, kurā vispirms viss tiek iznīcināts, un pēc tam ar tiem pašiem kapitāla instrumentiem tiek būvēts no jauna.
Tieši šī ironija uzplaiksnīja arī tad, kad parādījās jautājums:
Kāpēc BlackRock boss pēkšņi sēž pie Ukrainas sarunu galda?
Atbilde slēpjas turpat raksta apakšvirsrakstā — tiek apspriests sensitīvs ekonomiskās rekonstrukcijas dokuments, bet sarunu pulkā līdzās diplomātiem parādās arī finanšu impēriju pārstāvji. Tā ir aina, kas daudziem liek uzdot jautājumu: vai tiešām miera ceļš sākas ar kapitāla klātbūtni pie galda, vēl pirms sprāgst pēdējā bumba?
Kad kapitāls kļūst par galveno režisoru
Jau gadiem sabiedriskajā telpā klīst bažas par lielo investīciju kompāniju spēcīgo ietekmi dažādos tautsaimniecības segmentos — no lauksaimniecības zemju kontrolpaketēm līdz industrijām, kas pieskaras militārās ražošanas ķēdēm. Lai gan pašas kompānijas to bieži noliedz vai skaidro kā normālu portfeļu diversifikāciju, kritiķi uzstāj: šī vara nav tikai ekonomiska — tā kļūst ģeopolitiska.
Un tad pienāk brīdis, kad kāda no šīm kompānijām tiek aicināta sēsties pie sarunu galda valstij, kuras zeme ir iznīcināta, infrastruktūra izpostīta un miljoni cilvēku devušies bēgļu ceļos. Ironija ir nežēlīga: tie, kuri tiek publiski apsūdzēti par līdzdalību industrijās, kas sniedz sevī karadarbības uzturēšanas elementus, kļūst arī par galvenajiem arhitektiem tam, kas notiks pēc kara.
“Atjaunošana” kā maigāks vārds vecai spēlei
Līdzko runa ir par “rekonstrukciju”, ievērojamu lomu iegūst lieli kapitāla fondi. Tie ienāk ar solījumiem par investīcijām, modernizāciju, infrastruktūru, un, protams, ar finanšu instrumentiem, kuri vēlāk noteiks arī jaunās politiskās un ekonomiskās realitātes robežas.
Nav noslēpums, ka šīs kompānijas jau sen darbojas lauksaimniecības tirgos dažādās pasaules daļās, pārvalda milzīgas zemes platības un ietekmē agroindustrijas virzienus. Tagad, kad karš ir izdedzinājis veselas teritorijas un padarījis lielu daļu zemes “atbrīvotas no apgrūtinājumiem”, daudzi sabiedriskie komentētāji redz atkal to pašu modeli: iznīcinātā teritorija kļūst par jaunu investīciju galdu.
Par to, kādi aktīvi tiks “atjaunoti”, bet kuri — pārņemti vai restrukturēti, parasti tiek runāts klusi un komitejās, kur lēmumi ne vienmēr atspoguļo iedzīvotāju intereses. Bet pie sarunu galda vienmēr atrodas tie, kuriem ir visvairāk ko iegūt — nevis tie, kuriem ir visvairāk ko zaudēt.
Miera sarunas vai investīciju stratēģija?
Kad finanšu magnāti piedalās sarunās par karu, pārmaiņām un nākotni, rodas dabisks jautājums: vai miers patiešām ir mērķis, vai tikai priekšnosacījums nākamajam investīciju ciklam?
Politiskie līderi uzstājas ar runām, bet kapitāls — ar skaitļiem.
Publika vēro notikumus kā drāmu, bet aizkulisēs skan kalkulatoru klikšķi.
Un, ja realitāte parāda, ka tie paši spēki, kuri netieši pelna militārajā industrijā, tiek iesaistīti arī “pēckara rekonstrukcijā”, tad izrāde kļūst skaidra: šis teātris nav par mieru. Tas ir par pārvaldību.
Komentāri